25. Article

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." 25.1. Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi paredz gan tiesību uz īpašumu netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot šo tiesību izmantošanu. Savukārt tā paša panta ceturtais teikums noteic valstij tiesības noteiktos gadījumos īpašuma tiesības personai atņemt de jure (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 15. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-63-01 14. punktu). Bankas pieteikumā ir norādīts, ka apstrīdētās normas paredz īpašuma piespiedu atsavināšanu Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izpratnē. Savukārt Bankas kreditors norāda, ka tā tiesību uz īpašumu ierobežojums ir aplūkojams Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu ietvaros. Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka Bankas pieteikumā ietvertās atsauces uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru ir saistītas ar atšķirīgu jautājumu. Proti, Bankas minētās lietas, kurās Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka konfiskācija ir vērtējama kā īpašuma atņemšana Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē, esot saistītas ar noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rīka, nevis noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju (sk. 2022. gada 31. marta tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 9. sēj. 13. lp.). Konkretizējot Satversmē ietverto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, kā tas izriet no Satversmes 89. panta, kura mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Tādējādi Satversmes 105. panta saturs ir noskaidrojams kopsakarā ar Konvencijas Pirmā protokola 1. pantu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru tā piemērošanā. Satversmes tiesa norāda: Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija, lai gan tā saistīta ar īpašuma atsavināšanu, vispār ir uzskatāma par īpašuma lietošanas kārtības kontroli Konvencijas Pirmā protokola 1. panta otrās daļas izpratnē. Proti, šāda konfiskācija tiek īstenota, lai citstarp neļautu pašai personai gūt labumu no noziedzīgi iegūtās mantas un lai tas nekaitētu sabiedrībai kopumā, un tādējādi šī konfiskācija uzskatāma par īpašuma kontroli (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001. gada 5. jūlija lēmumu lietā "Arcuri and Others v. Italy", pieteikums Nr. 52024/99). No minētā izriet, ka izskatāmajā lietā noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija ir vērtējama kā tiesību uz īpašumu ierobežojums un aplūkojama Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu ietvaros. 25.2. Ar "tiesībām uz īpašumu" Satversmes 105. panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka citstarp arī personas naudas līdzekļi ir tiesību uz īpašumu objekts (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 15.2. punktu). Tāpat arī prasījuma tiesības par saistību izpildi ietilpst jēdziena "īpašums" saturā. Izšķiroši ir tas, vai prasījums ir tiesisks (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.1. punktu). Finanšu līdzekļi, kas noguldīti kredītiestādes kontā, ir uzskatāmi par bezskaidru naudu. Kā norādīts tiesību doktrīnā, nauda ir uzskatāma par atvietojamu un pie tam patērējamu lietu, kas var tikt nodota kā individuāli noteikta lieta tikai īpašos gadījumos (sk.: Rozenfelds J. Lietu tiesības. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004, 28. un 198. lpp.). Tas nozīmē, ka kredītiestādē noguldītā nauda netiek individualizēta, tā sajaucas ar citiem kredītiestādes īpašumā esošiem finanšu līdzekļiem (sk.: Torgāns K. Saistību tiesības. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 466. lpp.). Tiesiskās attiecības, kas veidojas līdz ar finanšu līdzekļu noguldīšanu kredītiestādē, ir vērtējis arī Senāts, norādot, ka nauda, kas iemaksāta noguldītāja kontā, pamatojoties uz konta apkalpošanas līgumu, netiek individualizēta, tā ieplūst bankas kopējos resursos un tiek atspoguļota bankas bilancē, tā var tikt izmantota pēc bankas ieskatiem un šajās tiesiskajās attiecībās noguldītājam rodas prasījuma tiesības pret banku (sk. Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. SKC-1/2019 9. punktu). Proti, noguldītājam kā kredītiestādes klientam rodas tiesības pieprasīt finanšu līdzekļu atmaksu saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem (sk.: Pearson G. Financial Service Law and Compliance in Australia. New York: Cambridge University Press, 2009, p. 275; Kassow J. Die Beihilfe im Sinne des Art. 87 I EG als staatliche oder aus staatlichen Mitteln gewährte Begünstigung. Göttingen: Cuvillier, 2004, S. 155). Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka noguldījumi bez šaubām ir uzskatāmi par īpašumu Konvencijas Pirmā protokola 1. panta kontekstā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 2. jūlija lēmumu lietā "Gayduk and Others v. Ukraine", pieteikums Nr. 45526/99, u. c.). Arī kreditora prasījums maksātnespējas procesā ir uzskatāms par "īpašumu" Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 20. jūlija sprieduma lietā "Bäck v. Finland", pieteikums Nr. 37598/97, 57. punktu). Tomēr no visa iepriekšminētā neizriet, ka šādas atziņas būtu automātiski attiecināmas arī uz finanšu līdzekļiem, kas noguldīti kredītiestādē, bet tiek atzīti par noziedzīgi iegūtu mantu. Tas ir saistīts ar Satversmes tiesas vairākkārt atzīto, ka uz mantu, kas Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā atzīta par noziedzīgi iegūtu, tās prettiesiskajam ieguvējam nav īpašuma tiesību (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01 7.1. punktu). Tādējādi personas tiesības uz īpašumu tiek aizsargātas ar Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem tiktāl, ciktāl šī persona nav noziedzīgi iegūtas mantas prettiesiskais ieguvējs. Līdz ar to vispārīgi finanšu līdzekļi, kas noguldīti kredītiestādē, un prasījuma tiesības uz tiem ir "īpašums", kas tiek aizsargāts ar Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.