29. Article

Bankas kreditors un vairākas izskatāmajā lietā pieaicinātās personas norādīja, ka, konfiscējot Bankas mantu, Bankas kreditoram pēc būtības tiek samazinātas vai pat pilnībā atņemtas tiesības atgūt paša noguldītos finanšu līdzekļus no Bankas tās maksātnespējas procesa ietvaros. Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētās normas nevar radīt pamattiesību aizskārumu Bankas kreditoram, jo īpašums, kas, pamatojoties uz apstrīdētajām normām tiek konfiscēts, nav nedz Bankas, nedz Bankas kreditora īpašums. Kā tas izriet no lietas faktiskajiem apstākļiem, Bankas kreditors Bankā bija noguldījis finanšu līdzekļus. Tā kā kredītiestāžu darbība vispār ir saistīta ar daudziem finansiāla un nefinansiāla rakstura riskiem, šie riski ietekmē arī noguldītājus un to attiecības ar kredītiestādi. Kā tiesas sēdē norādīja vairākas pieaicinātās personas, piemēram, Dr. oec. Marina Kudinska un Mg. iur. Māris Vainovskis, arī noguldītājiem ir jārēķinās ar šiem riskiem (sk. 2022. gada 7. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 10. sēj. 3. un 13. lp.). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka tiesiskās attiecības ar kredītiestādi jau pēc savas dabas ir saistītas ar risku un tāpēc personai ir jārēķinās ar to, ka kredītiestādes darbības dēļ tai citstarp var tikt liegta iespēja atgūt savus kredītiestādē noguldītos līdzekļus (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 14. septembra lēmuma lietā "Ilić v. Serbia", pieteikums Nr. 21811/09, 33. punktu). Izskatāmajā lietā Bankas licence tika anulēta ar Eiropas Centrālās bankas 2016. gada 3. marta lēmumu. No Tiesu informācijas sistēmā pieejamās informācijas izriet, ka Bankas licence tika anulēta citstarp tāpēc, ka Bankas biznesa modelis nebija dzīvotspējīgs, tā ilgstoši strādāja ar aizvien lielākiem zaudējumiem, ilgstoši nespēja izstrādāt savai reālajai situācijai atbilstošu darbības stratēģiju, nenodrošināja tādas iekšējās kontroles sistēmas pastāvēšanu, ar kuru tiktu izpildītas Legalizācijas novēršanas likuma prasības (sk. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2016. gada 14. marta spriedumu lietā Nr. C30489916). Pēc tam, kad Bankas licence bija anulēta, Banka 2016. gada 14. martā tika atzīta par likvidējamu, bet 2017. gada 10. martā - par maksātnespējīgu, un šā maksātnespējas procesa ietvaros Bankas kreditors iesniedza savu kreditora prasījumu. Lai nodrošinātu kreditoru un parādnieku tiesību aizsardzību, maksātnespējas procesa netraucētu norisi, kā arī sabiedrības uzticēšanos maksātnespējas procesa regulējuma efektivitātei, likumdevējs ir noteicis tādu maksātnespējas procesa regulējumu, kas citstarp ir vērsts uz to, lai maksātnespējas procesa laikā pēc iespējas tiktu apmierināti kreditoru prasījumi. Proti, maksātnespējīgas kredītiestādes kreditoram ir tostarp tiesības noteiktā termiņā pieteikt kreditora prasījumu, kas, kā tika secināts jau iepriekš, tiek aizsargāts ar Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem, un īstenot citas kreditoram no normatīvajiem aktiem izrietošas tiesības. Tomēr minētās kreditora tiesības maksātnespējas procesā nevar tikt skatītas atrauti no izskatāmajā lietā pastāvošajiem faktiskajiem apstākļiem, kas saistīti ar kredītiestādē noguldīto finanšu līdzekļu atzīšanu par noziedzīgi iegūtu mantu, tās konfiskāciju un ieskaitīšanu valsts budžetā. No normatīvajiem tiesību aktiem izrietošās kreditora tiesības maksātnespējas procesa ietvaros atgūt noguldītos finanšu līdzekļus atbilstoši kreditoru prasījumu apmierināšanas kārtām nedod tam tiesības pretendēt uz mantu, kas ir atzīta par noziedzīgi iegūtu, un piedalīties šīs mantas sadalē. Tas saistīts ar to, ka noziedzīgi iegūta manta, kā tas tika noskaidrots jau iepriekš, citstarp arī atbilstoši Latvijas starptautiskajām saistībām ir konfiscējama un izņemama no civiltiesiskās apgrozības. Tādējādi apstrīdētās normas, kas paredz noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, nerada tiešas negatīvas sekas maksātnespējīgas kredītiestādes kreditoram, jo manta, ar kuras atsavināšanu valsts īpašumā kreditors saista savu pamattiesību aizskārumu, ir noziedzīgi iegūta un tātad izņemama no civiltiesiskās apgrozības. Līdz ar to, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, tiesvedība attiecībā uz Bankas kreditora prasījumu par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem ir izbeidzama.