30. Article

Bankas kreditors norāda, ka apstrīdētās normas tam aizskar arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertās pamattiesības. Savukārt Saeima norāda, ka tiesvedība attiecībā uz prasījumu par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam ir izbeidzama, jo Bankas kreditora identificētās personu grupas, pirmkārt, nav savstarpēji salīdzināmas un, otrkārt, neatrodas būtiski atšķirīgos apstākļos. Tomēr tas, vai un kuras personu grupas ir salīdzināmas un vai tās atrodas vienādos vai atšķirīgos apstākļos, ir pārbaudāms, izskatot lietu pēc būtības. Secīgi, lai lemtu par to, vai ir pamats turpināt tiesvedību un izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jāpārliecinās arī par to, vai Bankas kreditors ir ievērojis termiņu konstitucionālās sūdzības iesniegšanai Satversmes tiesā. Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtā daļa noteic, ka konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās. Ja nav iespēju Satversmē noteiktās pamattiesības aizstāvēt ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Saeima norāda, ka Bankas kreditors šo termiņu nav ievērojis. Termiņš pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā esot skaitāms no dienas, kad stājās spēkā tiesas lēmumi kriminālprocesos, ar kuriem tiesa galīgi izlēma jautājumu par Bankā atvērtajos kontos noguldīto līdzekļu atzīšanu par noziedzīgi iegūtiem, nosakot to konfiskāciju valsts labā. Šādam Saeimas viedoklim piekrīt arī citas lietā pieaicinātās personas (sk. Tieslietu ministrijas un tiesībsarga viedokļus lietas materiālu 7. sēj. 88. un 138. lp.). Turpretim Bankas kreditors norāda, ka ir ievērojis termiņu pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā, jo jautājums par to, kas ir konfiscētā manta un - attiecīgi - kā veicama mantas konfiskācija, esot vērtēts tieši minētajā civillietā. Proti, tieši civillietā esot konstatēts, ka valsts labā tiek konfiscēti Bankas finanšu līdzekļi, nevis noguldītāju prasījuma tiesības, tādējādi ļaujot valstij konfiscēt finanšu līdzekļus, "apejot" citus kredītiestādes kreditorus maksātnespējas procesā. 30.1. Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2018. gada 18. jūlija lēmumu un 2019. gada 5. februāra lēmumu atsevišķā procesā par noziedzīgi iegūtiem atzīti līdzekļi, kas atradās triju noguldītāju kontos Bankā, kā arī noteikta šīs noziedzīgi iegūtās mantas konfiskācija valsts labā. 2018. gada 6. augustā zvērināts tiesu izpildītājs, bet 2019. gada 27. maijā Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu parādu piedziņas pārvaldes direktors vērsās pie Bankas maksātnespējas procesa administratora ar lūgumu pārskaitīt noziedzīgi iegūto mantu Valsts kasē. Bankas maksātnespējas procesa administrators 2019. gada 2. septembrī pieņēma lēmumus, ar kuriem aizstāja Bankas grāmatvedības reģistros iekļautos Bankas kreditorus, kuru kontos Bankā glabājās finanšu līdzekļi, kas tika atzīti par noziedzīgi iegūtu mantu, ar Latvijas valsti. Senāta 2020. gada 17. septembra lēmumā lietā SPC-27/2020, kas tika ierosināta pēc Valsts ieņēmumu dienesta sūdzības par Bankas maksātnespējas procesa administratora rīcību, tika vērtēts Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2019. gada 12. novembra lēmums. Senāts šo lēmumu atcēla, norādot, ka pirmās instances tiesa nepamatoti ir atzinusi valsti par Bankas kreditoru, kas iestājas Bankas iepriekšējo kreditoru vietā, kā rezultātā valsts prasījums būtu apmierināms atbilstoši Kredītiestāžu likuma 192.-195. pantā (šeit un turpmāk - redakcijā, kas bija spēkā līdz 2018. gada 14. novembrim) noteiktajai kreditoru prasījumu apmierināšanas kārtībai. Senāts uzskatīja, ka tādējādi nav ņemts vērā noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas mērķis, jēga un būtība. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa, izskatot lietu no jauna, ar 2020. gada 9. oktobra lēmumu atzina maksātnespējas procesa administratora rīcību par neatbilstošu likumam, kā arī atcēla tā rīkojumus, ar kuriem Bankas noguldītāji tika aizstāti ar Latvijas valsti. Ņemot vērā iepriekš norādīto, Satversmes tiesa konstatē, ka finanšu līdzekļi par noziedzīgi iegūtiem tika atzīti ar Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2018. gada 18. jūlija lēmumu kriminālprocesā, kas stājās spēkā 2018. gada 31. jūlijā, un Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2019. gada 5. februāra lēmumu kriminālprocesā, kas stājās spēkā 2019. gada 16. aprīlī. Tieši ar šiem lēmumiem galīgi tika izlemts arī jautājums par Bankā atvērtajos kontos noguldīto naudas līdzekļu konfiskāciju un ieskaitīšanu valsts budžetā. Ja par pareizu uzskatītu Bankas kreditora norādīto, ka jautājums par to, kas ir konfiscētā manta - noguldītāju prasījuma tiesības vai finanšu līdzekļi -, tika galīgi izlemts civillietā Nr. C30768819, tas nozīmētu, ka civillietā būtu bijis iespējams atzīt, ka ir konfiscējama cita manta, nevis tā manta, kura par noziedzīgi iegūtu ir atzīta ar lēmumiem kriminālprocesos. Tāpat tas nozīmētu, ka civillietā būtu bijis iespējams lemt par konfiscējamās mantas apmēru pretēji tam, kā tas izlemts kriminālprocesos par noziedzīgi iegūtu mantu. Šāda situācija nebūtu pieļaujama, jo jautājumi, kas attiecas uz mantas īpašo konfiskāciju, ir izlemjami kriminālprocesa ietvaros. 30.2. Nosakot Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrajā teikumā sešu mēnešu termiņu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža, likumdevējs ir paredzējis, ka gadījumā, ja apstrīdētā norma personai rada pamattiesību aizskārumu, tā nekavējoties vērsīsies Satversmes tiesā. Vienlaikus secināms, ka par pamattiesību aizskāruma rašanās brīdi un atskaites punktu pieteikuma iesniegšanas termiņa aprēķināšanai var tikt uzskatīts brīdis, kad persona izjutusi šādu aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103 12.1. un 12.3. punktu). Var būt arī tādas situācijas, kad apstrīdētā norma personai jau aizskar Satversmē ietvertās pamattiesības, bet persona par šo aizskārumu vēl nezina kādu objektīvu - pārbaudāmu un izskaidrojamu - iemeslu dēļ. Šādos gadījumos uzskatāms, ka personas pamattiesību aizskārums rodas tad, kad personai par to faktiski top zināms. No šā brīža tiek gaidīta personas aktīva rīcība tās pamattiesību aizsardzībai, kas ietver vēršanos ar pieteikumu Satversmes tiesā, ievērojot Satversmes tiesas likumā paredzēto sešu mēnešu termiņu. Par lēmumiem, kas pieņemti kriminālprocesos, kuros tika noteikta noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija valsts labā, Bankas kreditors nevarēja uzzināt agrāk par 2020. gada 6. novembri, kad saņēma Bankas maksātnespējas procesa administratora 2020. gada 6. novembra pārskatu "Pārskats par maksātnespējas procesa gaitu" (sk. lietas materiālu 2. sēj. 47.-54. lp.). Proti, Bankas kreditors nebija lietas dalībnieks iepriekšminētajos kriminālprocesos, kā arī nepiedalījās tiesas sēdēs. Tāpat nepastāvēja citi apstākļi, kas Bankas kreditoram būtu devuši iespēju par šiem lēmumiem uzzināt agrāk. Piemēram, Bankas kreditors, atšķirībā no Bankas, nebija informēts par aresta uzlikšanu mantai, kā arī nesaņēma no zvērināta tiesu izpildītāja vai Valsts ieņēmumu dienesta norādījumus par tiesu lēmumu izpildi. Tāpēc Satversmes tiesa atzīst, ka pieteikuma iesniegšanas termiņš ir skaitāms no brīža, kad Bankas kreditors uzzināja par minētajiem lēmumiem, proti, no 2020. gada 6. novembra. Tā kā Bankas kreditora pieteikums Satversmes tiesā saņemts 2021. gada 8. aprīlī, sešu mēnešu termiņš pieteikuma iesniegšanai ir ievērots. Tādējādi Bankas kreditors ir ievērojis pieteikuma iesniegšanas termiņu un tiesvedība attiecībā uz Bankas kreditora prasījumu par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam ir turpināma.