32. Article

Satversmes tiesa visupirms izvērtēs to, vai apstrīdētās normas paredz nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret personām, kurām ir prasījuma tiesības pret kredītiestādi tieši maksātnespējas procesā. Bankas kreditors norāda, ka pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas valsts, kuras labā tiek konfiscēta noziedzīgi iegūtā manta, un tādi kredītiestādes kreditori kā Bankas kreditors, kuriem ir prasījuma tiesības pret maksātnespējas procesā esošu kredītiestādi. Valsts pēc būtības esot tāds pats kreditors kā citi kredītiestādes kreditori, un to neietekmējot tiesiskais pamats valsts kā kreditora prasījumam pret kredītiestādi (sk. lietas materiālu 2. sēj. 34.-35. lp.). Šādam Bankas kreditora viedoklim nepiekrīt Saeima, kā arī vairākas pieaicinātās personas, norādot, ka prasījums par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju valsts labā un iegūto finanšu līdzekļu ieskaitīšanu valsts budžetā ir īpašs prasījums, kurš nav salīdzināms ar citiem prasījumiem, kas personām ir pret kredītiestādi, piemēram, prasījumiem, kas pamatoti ar līgumu vai izriet no delikta. Tādējādi valsts, pretēji Bankas kreditora norādītajam, neatrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos ar citiem kredītiestādes kreditoriem (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 2. sēj. 116. lp., pieaicinātās personas tiesībsarga viedokli lietas materiālu 7. sēj. 136. lp. un pieaicinātās personas Mg. iur. Pauļa Iļjenkova viedokli 2022. gada 13. aprīļa tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu 10. sēj. 84. lp.). Satversmes tiesa ir atzinusi: lai noteiktu, vai un kuras personu grupas atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, nepieciešams atrast galveno šīs grupas vienojošo pazīmi (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-36-01 11. punktu). Divas situācijas nekad nav pilnīgi identiskas. Tādēļ salīdzināšanai ir jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens vai vairāki kopīgi elementi ar pārbaudāmo situāciju. Kopējam elementam ir jāapvieno abas situācijas zem viena virsjēdziena (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7. punktu). Turklāt Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu grupas neatrodas savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-14-03 17.2. punktu). Lai noskaidrotu, vai valsts un tādi kredītiestādes kreditori kā Bankas kreditors, kuriem ir prasījuma tiesības pret maksātnespējas procesā esošu kredītiestādi, ir salīdzināmi tiesiskās vienlīdzības principa aspektā, ir jānoskaidro, kādos apstākļos un kāda mērķa dēļ abām personu grupām rodas prasījums pret kredītiestādi. 32.1. Kreditors ir valsts, pašvaldība, fiziskā vai juridiskā persona vai ar līgumu saistīta fizisko vai juridisko personu grupa, kurai ir prasījuma tiesības pret kredītiestādi (sk. Kredītiestāžu likuma 1. panta pirmās daļas 32. punktu). Prasījuma tiesības pret kredītiestādi var būt dažādas, citstarp atšķirīgas pēc tiesiskā pamata, uz kura tās rodas. Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 1. panta 4. punktu kredītiestāde sniedz dažāda veida finanšu pakalpojumus, piemēram, noguldījumu un citu atmaksājamo līdzekļu piesaistīšanas pakalpojumus, kreditēšanas pakalpojumus un citus pakalpojumus. Tādējādi prasījuma tiesības var rasties uz dažādu tiesisku ar kredītiestādes sniegtajiem finanšu pakalpojumiem saistītu darījumu pamata. Tomēr prasījuma tiesībām var būt arī cits tiesiskais pamats. Piemēram, kredītiestādē ir nodarbināti darbinieki, tādējādi arī tiem var rasties prasījuma tiesības pret kredītiestādi (sk., piemēram, Kredītiestāžu likuma 139.2 panta 3. punktu). Prasījuma tiesības pret kredītiestādi var rasties arī valstij vai pašvaldībai, piemēram, prasījumi par nodokļiem un citiem maksājumiem valsts vai pašvaldības budžetā, valsts prasījumi par valsts garantēto kredītu atmaksāšanu (sk., piemēram, Kredītiestāžu likuma 139.2 panta 4. punktu). Tā kā, jau uzsākot maksātnespējas procesu, ir skaidrs, ka kredītiestādes manta nebūs pietiekama visu kreditoru prasījumu segšanai pilnā apmērā, likumdevējs ir noteicis kārtību kreditoru prasījumu apmierināšanai nolūkā panākt pēc iespējas taisnīgāku un samērīgāku šādas situācijas risinājumu. Proti, Kredītiestāžu likumā ir noteikta īpaša izmaksu un parādu segšanas kārtība (sk. pieaicinātās personas Finanšu un kapitāla tirgus komisijas viedokli lietas materiālu 7. sēj. 91. lp.). Kredītiestāžu likuma 192.-195. pants paredzēja pēc maksātnespējas procesa vai likvidācijas izdevumu segšanas atlikušo naudas līdzekļu sadali kreditoru prasījumu apmierināšanai atbilstoši iepriekšminētajās normās noteiktajām kārtām. Pašlaik šāda kārtība ir noteikta Kredītiestāžu likuma 139.2-139.8 pantā. Gan saskaņā ar iepriekš spēkā bijušo tiesisko regulējumu, gan pašreizējo tiesisko regulējumu pēc maksātnespējas procesa vai likvidācijas izdevumu segšanas atlikušie naudas līdzekļi tiek sadalīti kreditoru prasījumu pamatsummu apmierināšanai kārtās. Visupirms tiek veiktas izmaksas noguldītājiem, kuriem saskaņā ar likumu pienākas garantētā atlīdzība, tad izmaksas noguldītājiem, kuri ir fiziskās personas, mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi, noguldījuma daļas apmērā, kas pārsniedz segto noguldījumu. Pēc tam tiek apmierināti darbinieku prasījumi. Secīgi nākamā prasījumu apmierināšanas kārta attiecas uz nodokļiem un citiem maksājumiem valsts vai pašvaldības budžetā un pēc tās nāk vēl vairākas prasījumu apmierināšanas kārtas. Bankas kreditora prasījums ietilpst Kredītiestāžu likuma 192. panta 1.1 punktā (pašreizējā likuma redakcijā - 139.2 panta 2. punktā) noteiktajā prasījumu apmierināšanas kārtā, proti, kārtā, kas paredz izmaksas noguldītājiem, kuri ir fiziskās personas, mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi, noguldījuma daļas apmērā, kas pārsniedz segto noguldījumu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 46. lp.). 32.2. Jau šā sprieduma 26.2. punktā tika secināts, ka arī Latvijas starptautiskās saistības ietver pienākumu radīt tādu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu to, ka noziedzīgi iegūta manta tiek konfiscēta. Tāpat tika secināts, ka ar noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju tiek pildīti būtiski sabiedrības izvirzīti uzdevumi un tās mērķis ir noziedzīgi iegūtu mantu izņemt no civiltiesiskās apgrozības (sk. arī šā sprieduma 26.3. punktu). Bankas kreditors norāda, ka noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju var salīdzināt ar, piemēram, Kredītiestāžu likumā ietvertajiem prasījumiem, kas izriet no neatļautas darbības vai likumā noteikta pienākuma veikt maksājumus valsts budžetā. Kā piemēru Bankas kreditors min Kredītiestāžu likuma 192. panta 3. punktu, kurā bija regulēta to kreditoru prasījumu apmierināšanas kārta, kuri saistīti ar nodokļiem un citiem maksājumiem valsts budžetā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 35. lp.). Tādējādi likumā esot tieši paredzēts, ka ikviens obligāts maksājums valsts budžetā ir uzskatāms par valsts kā kreditora prasījumu kredītiestādes maksātnespējas procesā. Tomēr jau Kredītiestāžu likuma 192. panta 3. punkts, kas noteica to kreditoru prasījumu apmierināšanas kārtu, kuri saistīti ar nodokļiem un citiem maksājumiem valsts vai pašvaldības budžetā, pēc tā satura ļauj secināt, ka šie prasījumi ir saistīti ar kredītiestādes neizpildītām saistībām pret valsti vai pašvaldību. Turklāt tas, ka šādu maksājumu veikšanai nebija noteikta prioritāte iepretim visiem citiem prasījumiem, kādi kreditoriem varētu būt pret kredītiestādi, norāda uz likumdevēja mērķi neparedzēt atšķirīgu parādu atgūšanas kārtību tikai tā iemesla dēļ, ka šāds prasījums radies valstij vai pašvaldībai (sal. sk. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2016. gada 7. jūnija sprieduma lietā SKA-580/2016 11. punktu). Proti, nodokļu un citu maksājumu valsts vai pašvaldības budžetā samaksa notiek tikai pēc tam, kad tiek apmierināti kreditoru prasījumi atbilstoši kārtām, kas bija paredzētas Kredītiestāžu likuma 192. panta 1., 1.1 un 2. punktā. Secināms, ka likumdevēja mērķis nebija nostādīt valsti un pašvaldību labvēlīgākā pozīcijā nekā visus citus kredītiestādes kreditorus. Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija nozīmē šādas mantas piespiedu bezatlīdzības atsavināšanu jeb atņemšanu, kas tiek veikta sakarā ar mantas noziedzīgo izcelsmi. Jau iepriekšminētais noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju nošķir no Kredītiestāžu likumā minētajiem valsts prasījumu veidiem, kas tiek realizēti maksātnespējas procesā. Proti, šāda īpašuma atņemšana pēc tās būtības ir atšķirīga no gadījumiem, kad valsts realizē savas prasījuma tiesības, kas saistītas ar, piemēram, nodokļiem un citiem maksājumiem valsts budžetā. Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija kā šīs mantas bezatlīdzības atsavināšana sakarā ar mantas noziedzīgo izcelsmi nav maksājums, ko kredītiestāde nav veikusi valsts budžetā, tādējādi radot valstij prasījuma tiesības uz šāda parāda atgūšanu. Tāpat noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas būtības dēļ, kā arī vērtējot šo tiesību institūtu Latvijas tiesiskās sistēmas ietvaros, to nevar salīdzināt ar citiem valsts prasījumiem. Turklāt jāņem vērā, ka kredītiestāde ir Legalizācijas novēršanas likuma subjekts, kam jāveic citstarp tādas darbības kā risku novērtēšana un iekšējās kontroles sistēmas izveide, klientu izpēte, ziņošana par aizdomīgiem darījumiem, atturēšanās no darījumu veikšanas, ja ir pamatotas aizdomas, ka tie saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, vai pamatotas aizdomas, ka līdzekļi ir tieši vai netieši iegūti noziedzīga nodarījuma rezultātā. Ja noziedzīgi iegūta manta tomēr nonāk kredītiestādē, tad tā uz konfiskācijas lēmuma pamata ir izņemama no civiltiesiskās apgrozības. Ja mantas noziedzīgā izcelsme ir pierādīta un ir secināts, ka tā jāizņem no civiltiesiskās apgrozības, to konfiscējot, tad likumsakarīgi tas ir jādara nekavējoties. Vilcinoties ar konfiskācijas izpildi, netiktu sasniegts konfiskācijas mērķis un panākts tas, ka no noziedzīgi iegūtās mantas netiek gūts labums. Secināms, ka noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas mērķis, uzdevumi un normatīvais regulējums gan nacionālajā, gan starptautiskā līmenī norāda uz noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas nozīmīgumu un īpašo dabu. Proti, izņemt noziedzīgi iegūto mantu no turpmākas piedalīšanās apgrozībā ir svarīgs krimināltiesību mērķis (sk.: Boucht. J. The Limits of Asset Confiscation: On the Legitimacy of Extended Appropriation of Criminal Proceeds. Oxford, Portland, Oregon: Hart, 2017, p. 189). Šādā situācijā valsts, pretēji Bankas kreditora norādītajam, nevis izmanto savas prasījuma tiesības tāpat kā jebkurš cits kreditors, bet gan rīkojas kā tāds subjekts, kas ir tiesīgs atsavināt noziedzīgi iegūtu mantu. Tas tiek darīts ne tikai ar mērķi izpildīt starptautiskās saistības, bet arī ar mērķi garantēt principa - noziedzīgs nodarījums nenes augļus -, kas citstarp nostiprināts arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, ievērošanu (sal. sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 1. aprīļa sprieduma lietā "Denisova and Moiseyeva v. Russia", pieteikums Nr. 16903/03, 58. punktu). Tādējādi noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija kā tās piespiedu bezatlīdzības atsavināšana valsts īpašumā nav uzskatāma par valsts kā kreditora prasījuma tiesību realizēšanu atbilstoši Kredītiestāžu likumam. Nav piešķirama nozīme tam apstāklim, ka izskatāmajā lietā Banka atrodas maksātnespējas procesā. Satversmes tiesa piekrīt tiesībsarga norādītajam, ka personas, kas iesaistītas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā, cenšas izmantot kredītiestādes, lai sapludinātu noziedzīgi iegūtus līdzekļus ar legāliem līdzekļiem un slēptu to noziedzīgo izcelsmi (sk. pieaicinātās personas tiesībsarga viedokli lietas materiālu 7. sēj. 137. lp.). Tādējādi arī kredītiestādē noguldītie finanšu līdzekļi, citstarp maksātnespējas procesa ietvaros, nevar tikt pakļauti citādām prasībām attiecībā uz nepieciešamību tos konfiscēt un darīt to tāpat kā citos gadījumos - nekavējoties. Līdz ar to Bankas kreditora identificētās personu grupas - valsts, kuras īpašumā tiek konfiscēta noziedzīgi iegūtā manta, un tādi kredītiestādes kreditori kā Bankas kreditors, kuriem ir prasījuma tiesības pret maksātnespējas procesā esošu kredītiestādi - izskatāmās lietas apstākļos nav salīdzināmas tiesiskās vienlīdzības principa aspektā. Tā kā Bankas kreditora identificētās personu grupas neatrodas salīdzināmos apstākļos, apstrīdētās normas šajā daļā atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.