4. Article

Pieteikuma iesniedzējs - Bankas kreditors - arī uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 91. pantam un 105. panta pirmajiem trim teikumiem. Bankas kreditors Bankā noguldījis finanšu līdzekļus un pēc Bankas likvidācijas un vēlāk maksātnespējas procesa uzsākšanas šā procesa ietvaros iesniedzis kreditora prasījumu. Atbilstoši Bankas administratora sniegtajai informācijai Bankas kreditora prasījuma vērtību un tā apmierināšanas iespējas ietekmējot Bankas īpašumā esošās mantas konfiskācija. Proti, saskaņā ar apstrīdētajām normām, valstij neievērojot kreditoru prasījumu kārtu, būtiski tiekot samazināts Bankas mantas apmērs un tādējādi Bankai tiekot liegts izpildīt saistības pret Bankas kreditoru pilnā apmērā. Līdz ar to esot aizskartas Bankas kreditora pamattiesības. Šis jautājums galīgi esot izlemts ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020. gada 9. oktobra lēmumu civillietā, kurā skaidri atzīts, ka Bankai ir pienākums šos finanšu līdzekļus Latvijas valstij pārskaitīt nekavējoties, "apejot" visus pārējos Bankas kreditorus. No šā lēmuma esot skaitāms sešu mēnešu termiņš pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā. Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. pantam, visupirms esot secināms, ka Bankas kreditora prasījums pret Banku kā saistībtiesisks prasījums ir īpašums Satversmes 105. panta izpratnē. Tādējādi ar apstrīdētajām normām esot ierobežotas Bankas kreditoram Satversmes 105. panta pirmajos trīs teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu, atņemot vērtību Bankas kreditora prasījumam pret Banku maksātnespējas procesā. No apstrīdētajām normām izrietošais Bankas kreditora prasījuma vērtības samazinājums neesot komercdarbības risks, kuru kreditors būtu varējis paredzēt, veicot noguldījumus Bankā. Proti, apstrīdēto normu piemērošanas pamats esot iespējamā citu Bankas kreditoru mantas noziedzīgā izcelsme, nevis Bankas maksātnespēja un ar to saistītais risks. Bankas kreditors, pamatojot savu apgalvojumu, ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar likumu, izvirzījis argumentus, kas ir identiski Bankas sniegtajiem argumentiem. Apstrīdēto normu leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību aizsardzība, jo tās esot vērstas uz to, lai noziedzīgi iegūta manta tiktu izņemta no civiltiesiskās apgrozības. Apstrīdētās normas, ciktāl tās attiecas uz mantas konfiskāciju par labu valstij un ierobežo labticīgas trešās personas, šajā gadījumā - kredītiestādes kreditora, tiesības uz īpašumu, neesot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, neesot vērtējis to, vai leģitīmo mērķi nebūtu iespējams sasniegt ar līdzekļiem, kas mazāk ierobežotu labticīgas trešās personas tiesības. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam, esot svarīgi tas, ka Bankā esošo finanšu līdzekļu konfiskācijas rezultātā Bankas kreditors pilnībā zaudējis sava īpašuma - kreditora prasījuma - vērtību un tādējādi Satversmes 105. pantā ietvertās pamattiesības esot aizskartas iespējami smagākajā veidā. Vērtējot apstrīdēto normu ietekmi uz ikvienu personu, kuras intereses tās aizskar, esot jāņem vērā, ka tādas pašas vai līdzīgas faktiskās sekas būšot arī citiem Bankas kreditoriem. Apstrīdētās normas varot radīt tādu situāciju, ka pilnīgi visa maksātnespējīgā uzņēmuma manta, negaidot maksātnespējas procesa noslēgšanos un apejot pārējos kreditorus, tiek pārskaitīta valsts budžetā tādēļ vien, ka kāds no maksātnespējīgā uzņēmuma kreditoriem ir veicis noziedzīgas darbības. Tādējādi esot apdraudēta sabiedrības uzticēšanās maksātnespējas procesa regulējumam, turklāt tas kaitējot uzņēmējdarbības videi un visai valsts ekonomikai. Apstrīdēto normu neatbilstība Satversmes 91. pantam izpaužoties divos aspektos. Pirmkārt, apstrīdēto normu neatbilstība Satversmes 91. pantam esot saistīta ar nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret personām, kurām ir prasījuma tiesības pret maksātnespējīgo kredītiestādi. Personas, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, esot valsts un pārējie Bankas kreditori maksātnespējas procesā. No Kredītiestāžu likuma izrietot, ka arī valsts, ja tai ir prasījuma tiesības pret kredītiestādi, ir uzskatāma par kredītiestādes kreditoru. Iepriekšminēto neietekmējot tiesiskais pamats, uz kura balstīts valsts kā kreditora prasījums, bet tas esot saistāms ar kreditoru vienlīdzības principa ievērošanu. Ja kādi prasījumi netiktu pakļauti maksātnespējas procesa kārtībai, bet tik un tā tiktu apmierināti no parādnieka mantas, zustu maksātnespējas procesa jēga. Atšķirīgā attieksme izpaužoties tādējādi, ka valsts var panākt, lai tās prasījums pret Banku tiek apmierināts pirms Bankas maksātnespējas procesa noslēgšanās. Turklāt valstij esot iespējams savu prasījumu apmierināšanu panākt pilnā apmērā, un līdz ar to valsts esot nostādīta privileģētā stāvoklī iepretim visiem citiem Bankas kreditoriem. To pašu iemeslu dēļ, kuri minēti, vērtējot pamattiesību ierobežojumu kontekstā ar Satversmes 105. pantu, nevarot uzskatīt, ka šāda atšķirīga attieksme būtu noteikta ar likumu. Turklāt neesot konstatējams saprātīgs un objektīvs ar apstrīdētajām normām radītās atšķirīgās attieksmes iemesls. Vienīgais rezultāts, ko dodot noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija ārpus maksātnespējas procesa šādā gadījumā, esot tas, ka valsts saņem finanšu līdzekļus ātrāk un lielākā apmērā. Tomēr papildu ieguvumi valsts budžetā ne vien neesot leģitīms apstrīdēto normu mērķis, bet arī nevarot kalpot par pamatu ar apstrīdētajām normām radītajai atšķirīgajai attieksmei. Pat ja tiktu konstatēts, ka atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis, apstrīdētās normas neatbilstot samērīguma principam. Otrkārt, apstrīdēto normu neatbilstība Satversmes 91. pantam esot saistīta ar nepamatoti vienādu attieksmi pret kredītiestādes kreditoriem, kuri atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos. Salīdzināmās personas, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, esot maksātnespējas procesā esošas kredītiestādes kreditors un tādas kredītiestādes kreditors, kura neatrodas maksātnespējas procesā. Brīdī, kad tiek pasludināts kredītiestādes maksātnespējas process, tās kreditori nonākot būtiski atšķirīgā situācijā. Proti, ja kredītiestādei nav pasludināts maksātnespējas process, tad kreditora tiesības un iespējas saņemt sava prasījuma apmierinājumu neietekmējot kredītiestādes attiecības ar citiem kreditoriem, tai skaitā neesot atkarīgas no tā, ka cita kreditora veikts noguldījums kredītiestādē tiek atzīts par noziedzīgi iegūtu mantu un konfiscēts valsts labā. Turpretim maksātnespējas procesa ietvaros kredītiestādes kreditora iespējas panākt savu prasījumu apmierināšanu esot tieši atkarīgas no kredītiestādes mantas apjoma un citu kreditoru prasījumiem. Ja par noziedzīgi iegūtu mantu tiek atzīti un valsts labā konfiscēti kredītiestādes mantā ietilpstoši finanšu līdzekļi laikā, kamēr kredītiestāde atrodas maksātnespējas procesā, tad maksātnespējīgās kredītiestādes mantas konfiskācija tieši aizskarot visus šīs kredītiestādes kreditorus. Šādu vienādu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām personām nevarot atzīt par noteiktu ar likumu jau iepriekšminēto iemeslu dēļ. Turklāt tā neesot arī attaisnojama, jo neesot saskatāms objektīvs un racionāls pamats tam, kādēļ maksātnespējīgas kredītiestādes kreditoriem būtu kā vienīgajiem jāuzņemas negatīvās sekas, kas izriet no apstrīdēto normu piemērošanas šādai kredītiestādei. Ņemot vērā apstrīdēto normu izstrādes gaitu, esot secināms, ka likumdevējs nav ņēmis vērā maksātnespējīgās kredītiestādes kreditoru intereses un nav apsvēris sekas, ko apstrīdētās normas radīs šādā situācijā. Taču likumdevējam esot bijis pienākums izstrādāt tādas tiesību normas, kas diferencētu apstrīdēto normu radītās sekas atkarībā no tā, vai tiek konfiscēta kredītiestādes manta un vai kredītiestāde atrodas maksātnespējas procesā. Pat ja tiktu konstatēts, ka vienādajai attieksmei ir leģitīms mērķis, apstrīdētās normas neatbilstot samērīguma principam.