5. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdētos aktus, - Saeima - norāda, ka tiesvedība lietā gan attiecībā uz Banku, gan Bankas kreditoru (turpmāk arī - Pieteikumu iesniedzēji) būtu izbeidzama. 5.1. Attiecībā uz Banku tiesvedība lietā būtu izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu. Pirmkārt, ar apstrīdētajām normām netiekot aizskartas Bankas pamattiesības, un Bankas pieteikums esot vērsts uz citu personu - Bankas kreditoru - pamattiesību aizsardzību. Apstrīdētās normas, kas piemērotas ar tiesu nolēmumiem, ar kuriem Bankas noguldītāju finanšu līdzekļi atzīti par noziedzīgi iegūtu mantu un noteikta to konfiskācija valsts labā, radot nelabvēlīgas sekas tieši šiem noguldītājiem, nevis Bankai, kuras kontos šie finanšu līdzekļi noguldīti. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas nolēmumos, ar kuriem konfiscēta noziedzīgi iegūtā manta, nepārprotami esot norādīts tas, ka par noziedzīgi iegūtiem tiek atzīti tieši finanšu līdzekļi, kas glabājas noguldītāju kontos, nevis tas, ka tiktu konfiscēti Bankas īpašumā esoši finanšu līdzekļi. Turklāt nekāda juridiska nozīme neesot piešķirama tiesiskajām attiecībām, kas rodas starp kredītiestādi un noguldītāju, izvērtējumam par to, kas uzskatāms par Bankā noguldīto finanšu līdzekļu īpašnieku, un tam, vai noguldītājs saglabā prasījuma tiesības pret kredītiestādi. Pat ja tiktu uzskatīts, ka kredītiestādē noguldīto finanšu līdzekļu īpašnieks ir Banka, bet noguldītājiem ir vien prasījuma tiesības pret Banku, tāpat esot secināms, ka apstrīdētās normas nerada nelabvēlīgas sekas tieši Bankai. Proti, tādā gadījumā ar tiesas nolēmumiem par Bankā noguldīto finanšu līdzekļu atzīšanu par noziedzīgi iegūtu mantu tieši noguldītāji zaudētu prasījuma tiesības pret Banku. Bankas pieteikums esot pretrunīgs. Ja atzītu, ka ar minētajiem tiesas nolēmumiem tiek atsavināts Bankas īpašums, izveidotos tāda situācija, ka ar tiesas nolēmumiem noguldītājiem tiek atstātas prasījuma tiesības pret kreditoru vai arī tiek atsavināts gan Bankas īpašums, gan noguldītāju prasījuma tiesības pret Banku. Tas nozīmētu, ka noguldīto finanšu līdzekļu summa tiek atsavināta dubultā apmērā, un tas nebūtu pareizi. Pēc tiesas nolēmumiem Bankai esot tikai un vienīgi pienākums izpildīt šos nolēmumus normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, un šis pienākums neizrietot no apstrīdētajām normām. Bankas situācija nemainītos pat tādā gadījumā, ja Satversmes tiesa atzītu apstrīdētās normas par spēkā neesošām un par noziedzīgi iegūtu mantu atzītie finanšu līdzekļi netiktu konfiscēti valsts labā. Proti, Banka esot likvidējama kredītiestāde, un šos finanšu līdzekļus tāpat iegūtu nevis Banka, bet gan Bankas kreditori. Ar tiesas nolēmumiem, kas stājušies spēkā, esot pierādīta mantas noziedzīgā izcelsme, tādējādi attiecībā uz šādu mantu neesot piemērojams Satversmes 105. pants. Otrkārt, Banka neesot ievērojusi pieteikuma iesniegšanas termiņu. Šis termiņš esot skaitāms no to tiesas nolēmumu, ar kuriem attiecīgo noguldītāju finanšu līdzekļi atzīti par noziedzīgi iegūtiem un noteikta to konfiskācija valsts labā, spēkā stāšanās dienas. Pretēji Bankas norādītajam, tieši ar šo tiesas nolēmumu spēkā stāšanās dienu galīgi esot izlemts jautājums par Bankas atvērtajos kontos noguldīto finanšu līdzekļu atzīšanu par noziedzīgi iegūtu mantu un konfiskāciju valsts labā. Tieši tas esot apstāklis, ar kuru Banka saista savu pamattiesību aizskārumu. Par attiecīgajiem nolēmumiem esot izdoti izpildraksti. Tam, ka šajos nolēmumos nebija noteikta to izpildes kārtība, neesot nekādas nozīmes, jo attiecīgā kārtība esot noteikta Kriminālprocesa likuma 634.1 panta divpadsmitajā daļā. Šajā normā expressis verbis esot bijis paredzēts nevis tas, ka šādu lēmumu izpildē piemērojams Kredītiestāžu likums, bet gan tas, ka nolēmums par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju izpildāms likumā vai rīcību ar valstij piekritīgo mantu regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Pieteikuma iesniegšanas termiņa sākumu saistīt ar nolēmumu civilprocesā neesot pamatoti, jo nevienā citā tiesas procesā nevarot tikt izdarīts secinājums, ka Bankas atvērtajos kontos noguldītie finanšu līdzekļi nav atzīstami par noziedzīgi iegūtu mantu un nav konfiscējami valsts labā. Tā kā tiesas nolēmumi, no kuriem skaitāms termiņš pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā, stājušies spēkā attiecīgi 2018. gada 31. jūlijā un 2019. gada 16. aprīlī, bet pieteikums Satversmes tiesā iesniegts 2021. gada 7. aprīlī, termiņš neesot ievērots. Banka apstrīdējusi tiesību normas, kuras paredz noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju valsts labā vai atdošanu īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, nevis tiesību normas, kuras regulē to tiesas lēmumu izpildi, ar kuriem manta atzīta par noziedzīgi iegūtu un noteikta tās konfiskācija valsts labā, tādēļ šajā aspektā prasījuma robežas nevarot tikt paplašinātas. Tiesas sēdē Saeimas pilnvarotie pārstāvji Jānis Priekulis un Andrejs Stupins atkārtoja Saeimas atbildes rakstā minētos argumentus un papildus norādīja, ka par tiesiska darījuma priekšmetu var būt tikai tas, kas nav izņemts no privāttiesiskās apgrozības. Līdz ar to īpašuma tiesības nevarot būt sekas, kas izrietētu no tā, ka kāda persona mēģinājusi legalizēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus. No Satversmes neizrietot paļāvība uz to, ka noziedzīgi iegūti līdzekļi, kas atrodas kredītiestādē, jelkad turpinās piedalīties civiltiesiskajā apritē un segs personu prasījumus pret kredītiestādi. Banka esot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk - Legalizācijas novēršanas likums) subjekts, kuram izvirzītas īpašas rūpības prasības, lai novērstu iespēju, ka tajā var tikt noguldīti nelegālas izcelsmes līdzekļi. Absurdi būtu atzīt, ka tai varētu pienākties ar labticīgu trešo personu saistītas garantijas attiecībā uz tās piedāvātajiem pakalpojumiem. Nevarot būt tāda situācija, ka pati kredītiestāde ir galvenais ieguvējs no tā, ka noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas spējušas apiet tās iekšējās kontroles sistēmu. 5.2. Arī attiecībā uz Bankas kreditoru tiesvedība lietā būtu izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu. Pirmkārt, Bankas kreditoram nemaz netiekot aizskartas Satversmē noteiktās pamattiesības. Īpašums, kas ar tiesas nolēmumiem atzīts par noziedzīgi iegūtu, neesot Bankas kreditora īpašums. Bankas kreditors esot apstrīdējis normas, kas nosaka pamatprincipu, ka noziedzīgi iegūta manta tiek konfiscēta valsts labā, bet neregulē jautājumu par to, kā izpildāmi tiesu lēmumi, ar kuriem manta atzīta par noziedzīgi iegūtu un noteikta tās konfiskācija valsts labā. Šo jautājumu regulējot citas tiesību normas, tai skaitā Kriminālprocesa likuma 634.1 panta divpadsmitā daļa. Tādējādi pieteikumā apstrīdēto normu izvēle neesot pareiza, turklāt visa Bankas kreditora pieteikumā ietvertā argumentācija būtībā attiecoties uz pavisam citu personu - Banku. Proti, argumentācija esot balstīta uz to, ka nav pieļaujama labticīgai trešajai personai piederoša īpašuma atsavināšana un labticīgā trešā persona šajā gadījumā esot Banka. Turklāt Satversmes 105. pants dodot personai tiesības tikai uz likumīgi iegūtu īpašumu. No Bankas kreditora pieteikuma neesot iespējams pārliecināties par to, ka tieši apstrīdētās normas ir tās, kas varētu radīt pieteikumā norādītās nelabvēlīgās sekas. Pieteikumam esot pievienots dokuments, no kura izrietot, ka maksātnespējas procesa administrators veic vairākas darbības, kas vērstas uz to, lai šajā procesā nodrošinātu kreditora prasījuma apmierināšanu pēc iespējas lielākā apmērā. Tādējādi Bankas kreditors neesot pamatojis to, ka maksātnespējas procesa ietvaros nav iespējams atgūt Bankas kreditora prasījuma apmierināšanai nepieciešamos finanšu līdzekļus. Otrkārt, Bankas kreditors neesot ievērojis pieteikuma iesniegšanas termiņu. Šāds Saeimas viedoklis esot pamatots ar tiem pašiem apsvērumiem, kas izvirzīti attiecībā uz Bankas pieteikumu. Proti, termiņš esot skaitāms no to tiesas nolēmumu, ar kuriem attiecīgo noguldītāju finanšu līdzekļi atzīti par noziedzīgi iegūtiem un noteikta to konfiskācija valsts labā, spēkā stāšanās dienas. Ja tiesvedība lietā netiktu izbeigta, tad, pēc Saeimas ieskata, apstrīdētās normas būtu atzīstamas par atbilstošām Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam. Latvijai esot saistoši vairāki starptautiskie līgumi, no kuriem izrietot valsts pienākums nodrošināt noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, - Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 13. decembra Konvencija pret transnacionālo organizēto noziedzību (turpmāk - Palermo konvencija), Eiropas Padomes 2005. gada 16. maija Konvencija par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju (turpmāk - Varšavas konvencija), Apvienoto Nāciju Organizācijas 1998. gada 20. decembra Konvencija pret narkotisko un psihotropo vielu nelegālu apriti (turpmāk - Vīnes konvencija). Tāpat Latvijai esot saistoša Direktīva 2014/42/ES, no kuras arī izrietot valsts pienākums nodrošināt noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju. Vērtējot to, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, Saeima nepiekrīt Bankas kreditora norādītajam, ka neesot saprotams tas, ka par noziedzīgi iegūtu mantu būtu jāuzskata Bankā esošie finanšu līdzekļi, nevis Bankas kreditora prasījuma tiesības pret Banku. Apstrīdētās normas nenosakot to, kas ir noziedzīgi iegūta manta, jo to skaidri nosakot Krimināllikuma 70.11 panta pirmā daļa. Tāpat apstrīdēto normu pieņemšanas apstākļi liecinot par to, ka tās pieņemtas un izsludinātas Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā. Lai gan pētījumi, sociālās ietekmes izvērtējums, risku novērtēšanas pasākumi un citi analītiski instrumenti varot uzlabot likumdošanas kvalitāti un veicināt tiesiskā regulējuma stabilitāti, tomēr no Satversmes neizrietot tas, ka šādu pasākumu veikšana attiecībā uz jebkuru Saeimas pieņemtu normu būtu obligāts priekšnoteikums konstatācijai, ka šī norma ir uzskatāma par pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Turklāt no apstrīdēto normu pieņemšanas apstākļiem izrietot, ka to pieņemšanā ir ievēroti ne vien vairāki starptautiskie tiesību dokumenti, bet arī dažādi pētījumi. Tas, vai apstrīdētās normas atbilst Direktīvas 2014/42/ES prasībām, neesot izvērtējams konkrētā pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanas metodoloģijas elementa ietvaros. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izrietot, ka noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija kriminālprocesa ietvaros ir sabiedrības interesēs un tas esot līdzeklis, kas izmantojams, lai atturētu personas no iesaistīšanās noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, citstarp arī ievērojot principu, ka "noziedzīgs nodarījums nenes augļus". Tādējādi ar apstrīdētajām normām radītais pamattiesību ierobežojums, ciktāl tas paredz noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju valsts labā un noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu ieskaitīšanu valsts budžetā, esot vērsts uz Latvijas starptautisko saistību ievērošanu. Tādā veidā tiekot nodrošināta demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības aizsardzība. Bez juridiskas ievērības esot atstājams Bankas kreditora arguments, ka ar apstrīdētajām normām radītais pamattiesību ierobežojums nav piemērots leģitīma mērķa sasniegšanai. Proti, nevarot atzīt, ka izskatāmajā lietā tiek konfiscēts labticīgai trešajai personai piederošs īpašums, jo tiekot konfiscēts nevis Bankas, bet gan Bankas noguldītāju īpašums. Pamattiesību ierobežojums, tieši pretēji Pieteikumu iesniedzēju apgalvojumiem, esot piemērots līdzeklis leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo apstrīdētās normas nodrošinot to, ka nav iespējams gūt mantisku labumu no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, un atturot personas no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, bet tieši mantiska labuma gūšana esot viens no lielākajiem noziedzības pamudinātājiem. Ar tiesas nolēmumiem esot konfiscēts noguldītāju, nevis Bankas īpašums, un noguldītāju īpašums esot konfiscēts valsts labā tieši saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju lielā apmērā, kas veikta, izmantojot Bankā atvērtos noguldītāju kontus. Tādējādi jebkurš cits iznākums, kas nebūtu šādas noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija valsts labā, nesasniegtu leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē. Labums, ko iegūst sabiedrība no apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma, neapšaubāmi esot lielāks par Bankas kreditora tiesībām uz īpašumu nodarīto kaitējumu. Ja šāda noziedzīgi iegūta manta netiktu konfiscēta, tas, pēc Saeimas ieskata, nozīmētu to, ka personas netiek atturētas no iesaistīšanās noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, turklāt pavērtos lielāka iespēja legalizēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus caur kredītiestādēm. Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Saeima norāda, ka prasījums par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju valsts labā un iegūto finanšu līdzekļu ieskaitīšanu valsts budžetā rodoties tāpēc, ka konkrētā manta ir tieši vai netieši iegūta noziedzīga nodarījuma rezultātā, tāpēc tas esot īpašs prasījums. Tas varot rasties neatkarīgi no tā, vai kredītiestādei ir pasludināta maksātnespēja. Neesot iespējams prasījumu par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju un iegūto līdzekļu ieskaitīšanu valsts budžetā salīdzināt ar citiem prasījumiem, kas personām ir pret kredītiestādi. Tādējādi valsts, ja tai ir prasījums pret kredītiestādi par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju un iegūto līdzekļu ieskaitīšanu valsts budžetā, apstrīdēto normu kontekstā neatrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos ar citiem kredītiestādes kreditoriem. Tāpat Saeima nepiekrīt, ka atšķirīgos apstākļos atrodoties likvidējamas kredītiestādes kreditori un tādas kredītiestādes kreditori, kura nav likvidējama, kā arī tam, ka apstrīdētās normas šādos apstākļos paredzot vienādu attieksmi. Bankas kreditora norādītās sekas neizrietot no apstrīdētajām normām. Turklāt pat tad, ja kredītiestādē noguldītie finanšu līdzekļi tiek atzīti par noziedzīgi iegūtiem laikā, kad kredītiestādei nav pasludināta maksātnespēja, varot izveidoties tāda situācija, ka kredītiestāde nevar pilnībā apmierināt savu kreditoru prasījumus. Proti, spēja apmierināt kreditoru prasījumus esot atkarīga no kredītiestādes rīcībā esošās mantas - faktiskās situācijas -, nevis no apstrīdētajām normām. Tādējādi tas vien, ka kredītiestādei ir pasludināta maksātnespēja, nenozīmējot to, ka šīs kredītiestādes kreditori būtu atšķirīgos apstākļos nekā tādas kredītiestādes kreditori, kurai nav pasludināta maksātnespēja.