7. Article

Pieaicinātā persona - Ģenerālprokuratūra - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam. Ar apstrīdētajām normām neesot radīts Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskārums. Pieteikumu iesniedzēji būtībā iebilstot pret kārtību, kādā tiek veikti konfiskācijas pasākumi, bet neapstrīdot pašas konfiskācijas kā cīņas ar noziedzību atbilstību Satversmei. Šādos apstākļos apstrīdamas būtu bijušas normas, kas regulē pašu konfiskācijas procedūru, bet neparedz atšķirības starp personām, kuras šī konfiskācija skar, nevis materiālās normas. Valsts pienākumu konfiscēt noziedzīgi iegūtu mantu paredzot ne tikai nacionālie normatīvie tiesību akti, bet šāds pienākums izrietot arī no starptautiskajām saistībām, piemēram, Varšavas konvencijas, Palermo konvencijas, Vīnes konvencijas, Eiropas Padomes 1990. gada 8. novembra Konvencijas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju (turpmāk - Strasbūras konvencija), kā arī Direktīvas 2014/42/ES un Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 23. oktobra direktīvas 2018/1673 par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu ar krimināltiesībām. Neesot būtiski tas, tieši kādi noziedzīgi iegūti līdzekļi tiek konfiscēti un kā rokās tie atrodas, jo bezierunu konfiskācijai esot pakļauti pat tādi noziedzīgi iegūti līdzekļi, kas legalizācijas ceļā ir transformēti. Šie pasākumi tiekot veikti ar mērķi izskaust noziedzību, un tas neapšaubāmi esot sabiedrības interesēs, savukārt strīds par īpašuma tiesībām vai zaudējumiem (ja tādi konstatējami) esot risināms atbilstoši nacionālajam regulējumam. Noziedzības pastāvēšana un attiecīgi arī noziedzīgi iegūtas mantas atrašanās civiltiesiskajā apgrozībā esot vērtējami kā tādi apstākļi, kas ir pretēji sabiedrības interesēm. Uz mantu, kas Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā atzīta par noziedzīgi iegūtu, tās prettiesiskajam ieguvējam neesot īpašuma tiesību, un līdz ar to šāda manta neietilpstot Satversmes 105. panta tvērumā. Šādos apstākļos arī nevienam citam neesot tiesību uz noziedzīgi iegūtu mantu. Kā izņēmums esot minams tikai cietušais, jo tam esot tiesības uz viņa mantas atrāvumu (vai atbilstošu kompensāciju). Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Ģenerālprokuratūra norāda, ka atšķirības ir konstatējamas gan likvidējamas kredītiestādes iespējās norēķināties ar kreditoriem iepretim citām kredītiestādēm, gan kreditoru iespējās atgūt noguldījumus, tomēr maksātnespējas procesam nevarot tikt piešķirta izšķiroša nozīme. Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija nevarot tikt padarīta atkarīga no kredītiestādes statusa, kas turklāt varot tikt panākts arī mākslīgi, piemēram, pašlikvidējoties. Proti, noziedzīgi iegūtas mantas izņemšana no civiltiesiskās aprites esot virsuzdevums. Pieteikumu iesniedzēju piedāvātie citi risinājumi - paredzēt, ka par noziedzīgi iegūtu mantu atzītie finanšu līdzekļi, kas noguldīti kredītiestādē, tiek atstāti kredītiestādes īpašumā kreditoru prasījumu segšanai maksātnespējas procesā vai ka tiek konfiscētas prasījuma tiesības pret kredītiestādi, nevis kredītiestādē noguldītie finanšu līdzekļi - neesot pieņemami. Tas neatbilstu uzstādījumam, ka noziedzīgi iegūti līdzekļi nevar palikt civiltiesiskajā apgrozībā. Ja ar valsti tiktu aizstāts kreditors, kura manta atzīta par noziedzīgi iegūtu, tad maksātnespējīgās kredītiestādes mantas visdrīzāk nepietiktu tam, lai izpildītu noziedzīgi iegūto līdzekļu konfiskāciju pilnā apjomā, jo kreditori tiekot sarindoti kārtās. To vēl jo vairāk pamatojot tas, ka konkrētajā situācijā par noziedzīgi iegūtiem atzīti līdzekļi, kas noguldīti subordinētā noguldījuma kontos. Neesot nedz tiesiska pamata, nedz saprātīgu apsvērumu tam, kādēļ konfiskācijai būtu jāpakļauj finanšu līdzekļi mazākā apmērā, nekā tie iepriekš noguldīti kredītiestādē. Tas, ka kredītiestādei pasludināts maksātnespējas process, nevarot ietekmēt konfiscējamo līdzekļu apmēru. Vispār esot apšaubāms arī kredītiestādes labticīgums tās maksātnespējas procesā, bet vēl jo vairāk tieši Bankas labticīgums. Gan Kredītiestāžu likuma normas, gan Legalizācijas novēršanas likuma normas paredzot dažādus risku analizēšanas, uzraudzības un novēršanas pienākumus, tai skaitā, piemēram, pienākumu veikt klienta izpēti. Bankas kreditoram esot tiesības civiltiesiski vērsties pret Bankas bijušo vadību. Tāpat Bankas kreditoram pašam vajagot apzināties riskus, kas rodas, glabājot visus apgrozāmos finanšu līdzekļus vienā kredītiestādē. Tiesas sēdē Ģenerālprokuratūras pilnvarotais pārstāvis Uvis Kozlovskis uzturēja Ģenerālprokuratūras rakstveida viedoklī izklāstīto, papildus norādot, ka kredītiestāde ar noguldījumiem operē, rīkojas un gūst peļņu. Ja šie līdzekļi ir atzīti par noziedzīgi iegūtu mantu un kredītiestādei tie jāatdod cietušajam vai arī tie tiek konfiscēti, lai pārtrauktu legalizācijas ķēdi, tad neesot konstatējams kredītiestādes pamattiesību aizskārums, jo tā atdodot tikai to, ko saņēmusi peļņas vairošanai.