10. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētās noteikumu normas - neatbilst Satversmes 112. pantam. Tiesībsargs piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka apstrīdētās Izglītības likuma normas pašas par sevi neliedz iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību un iespēja izmantot attālinātās mācības kā klātienes izglītības procesa daļu neaizskar bērna tiesības, bet tieši ir vērstas uz bērna tiesību nodrošināšanu konkrētā epidemioloģiskajā situācijā. Iespēja bērniem turpināt izglītības procesu attālināti Covid-19 infekcijas izraisītās pandēmijas laikā, kad tiek noteikti ierobežojoši pasākumi dažādās jomās, uzskatāma nevis par Satversmes 112. pantā noteikto tiesību ierobežojumu, bet - tieši pretēji - par līdzekli, kas nodrošina tiesības bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Tādējādi tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētās Izglītības likuma normas atbilst Satversmes 112. pantam, tomēr vērš uzmanību uz to, ka Ministru kabinets joprojām nav izpildījis šā likuma 14. panta 45. punktā tam doto pilnvarojumu noteikt attālināto mācību organizēšanas un īstenošanas kārtību. Līdz ar to rodoties risks, ka attālinātās mācības var tikt īstenotas patvaļīgi, kaitējot izglītības procesa kvalitātei. Jebkuri lēmumi, kas ietekmē izglītības pieejamību, esot vērtējami pēc tā, vai un kādā mērā tie nodrošina bērna tiesības uz kvalitatīvu izglītību. Šo tiesību nodrošināšana nevarot būt formāla - valstī ir jāapzina un jāizstrādā konkrētas izglītības standartu minimālās prasības, kas attiektos ne tikai uz izglītības saturu, bet arī uz izglītības iegūšanas vidi un citiem apstākļiem, kas ietekmē bērna pilnvērtīgu attīstību. Lai vērtētu, kādā veidā attālinātais mācību process ir ietekmējis izglītības kvalitāti, tiesībsargs esot vērsies Izglītības ministrijā, Izglītības kvalitātes valsts dienestā un Valsts izglītības satura centrā. No minēto institūciju atbildēm secināms, ka attālinātās mācības ir ietekmējušas apgūstamā mācību satura apjomu, bērnu un ģimeņu labsajūtu, palielinājušas nevienlīdzību starp dažādu izglītības iestāžu izglītojamiem un izglītojamiem no sociālā riska ģimenēm. Turklāt esot ierobežotas iespējas atbilstoši novērtēt, cik lielā mērā attālinātās mācības ietekmējušas skolēnu zināšanas un prasmes, jo bērni pārbaudījumus kārtoja attālināti, bet valsts pārbaudījumi tika vai nu atcelti, vai arī to prasības tika būtiski samazinātas. Neesot būtiski palielinājies vai mainījies to bērnu skaits, kuri mācības pārtrauc, ir atstāti uz otru gadu vai arī neturpina vidējās izglītības ieguvi, tāpēc varot secināt, ka Covid-19 pandēmijas laikā izglītības process nav ticis pārtraukts. Tomēr Izglītības kvalitātes valsts dienesta vērtējums par to, ka mācības 1.-3. klasē attālināti nav iespējams īstenot tikpat kvalitatīvi kā klātienē un tāpēc tās primāri būtu saglabājamas klātienē, savukārt 4.-12. klasē būtu jāievieš rotācijas princips un individuālās vai grupu konsultācijas dažādu prasmju un ar tām saistīto tematu apguvei, liekot secināt, ka ar apstrīdētajām noteikumu normām ieviestie ierobežojumi, kas liedza vispār atjaunot mācības klātienē pēc ārkārtējās situācijas beigām, būtiski ierobežoja Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības uz vispārējo pamatizglītību un vispārējo vidējo izglītību. Apstrīdētās noteikumu normas esot izdotas, ievērojot likumdevēja piešķirto pilnvarojumu un atbilstoši citām tiesību normām. Apstrīdētajās noteikumu normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība. Covid-19 infekcijas izplatību ierobežojošie pasākumi tiekot primāri īstenoti tālab, lai pasargātu pieaugušos, nevis bērnus, tomēr tas nenozīmējot, ka ierobežojumi nav pieņemti arī bērnu interesēs. Bērni esot tā sabiedrības daļa, kura visvairāk atkarīga no pieaugušajiem, tātad sabiedrības veselības apdraudējums esot arī bērnu veselības un attīstības apdraudējums. Tādējādi savlaicīga un efektīva rīcība, kas vērsta uz valsts iedzīvotāju pasargāšanu no Covid-19 infekcijas, varot būt saskanīga ar bērna interesēm saņemt pienācīgu aprūpi, iegūt izglītību un augt drošā vidē. Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības uz izglītību esot nozīmīgas cilvēka pamattiesības, it īpaši tas attiecoties uz bērna tiesībām un pienākumu iegūt pamatizglītību. Nosakot ierobežojumus Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanai, esot rūpīgi jāvērtē šo ierobežojumu samērīgums ar bērna tiesībām uz izglītību un pamatizglītības obligātumu. Ar epidemioloģisko drošību saistītie lēmumi esot vērtējami kopsakarā ar daudziem apstākļiem, proti, ne tikai ar šo lēmumu iespējamo ietekmi uz Covid-19 infekcijas izplatību, bet arī ar citām sekām, kas skar bērnus un sabiedrību kopumā. Eiropas Savienības un starptautisko organizāciju pētījumos saistībā ar Covid-19 izplatību un izglītības pieejamību esot secināts, ka lēmums slēgt izglītības iestādes būtu jāpieņem kā pēdējais līdzeklis Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai, jo iespējamie ieguvumi, visticamāk, neatsvērs negatīvo ietekmi uz bērnu fizisko un garīgo veselību, izglītības kvalitāti, kā arī plašāku ekonomisko ietekmi uz visu sabiedrību. Tāpēc Ministru kabinetam vajadzējis sniegt konkrētus un neapšaubāmus pierādījumus tam, ka konkrētais tiesību ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi, nevis vispārīgu apgalvojumu, ka tādējādi tiekot aizsargāta sabiedrības veselība. Ministru kabinets šādus pierādījumus neesot sniedzis, nedz izdodot apstrīdētās noteikumu normas, nedz arī savā atbildes rakstā. Arī sniegtie statistikas dati neliecinot par to, ka attālināto mācību ieviešana būtu palīdzējusi samazināt Covid-19 infekcijas izplatību ne tikai vecuma grupā no septiņiem līdz 19 gadiem. Tas savukārt atbilstot starptautiskajos pētījumos izdarītajam secinājumam, ka izglītības iestāžu klātienes darbība būtiski nepalielina Covid-19 infekcijas izplatību, ja vien tiek ievēroti pienācīgie drošības pasākumi. Tiesībsargs uzskata, ka Ministru kabinets nav vērtējis alternatīvus līdzekļus, kas mazāk ierobežotu personas pamattiesības, un nav pamatojis to, ka sabiedrības ieguvums ir lielāks nekā personas tiesībām noteiktais ierobežojums. Nevarot piekrist arī argumentam par augsto saslimstību ar Covid-19 skolotāju vidū, jo 2021. gada pavasarī pedagogiem jau bija pieejamas vakcīnas. Turklāt valdībai vajadzējis skaidrot, kādā veidā tā plāno novērst paredzamo kaitējumu, ko bērniem un sabiedrībai var radīt ilgstoša attālinātā mācīšanās. Latvija esot bijusi viena no tām valstīm, kuras attālināto mācību procesu īstenojušas visilgāk. Tādējādi apstrīdētajās noteikumu normās noteiktais pamattiesību ierobežojums neatbilstot samērīguma principam.