14. Article

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Kristīne Jarinovska - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 112. pantam. Tiesību uz izglītību jēga esot panākt, ka ikkatram ir reāla iespēja attīstīt un pilnveidot savu personību tā, lai varētu dzīvot pašcieņas pilnu dzīvi, kā arī kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli un apspriešanās demokrātijas veidotāju. Pamatizglītības ieguves formas brīvība esot saistāma ar šīs izglītības pakāpes obligātumu, kas esot daļa no vispāratzītām un Latvijas Republikai saistošām cilvēktiesību normām. Šo tiesību garantēšanai kalpojot Satversmes 112. pants. Pamatizglītības īstenošana klātienē - ar publisku vai valsts atzītu privātu izglītības institūciju starpniecību - kā izglītības ieguves pamatforma esot daļa no Rietumu pasaules kultūras tradīcijas, un tādējādi tiekot nodrošināts gan valsts noteiktais pamatizglītības minimums, gan arī indivīda socializācija. Savukārt citas izglītības ieguves formas esot elementi, kas nepieciešami, lai paplašinātu izglītības pieejamību, sasniedzamību, pieņemamību un pielāgošanās spēju. Valstij esot pienākums piedāvāt dažādus inovatīvus un izglītojamo interesēs balstītus risinājumus izglītības ieguvei. Izglītības ieguves formas ziņā šāds pienākums ietverot individualizētākus risinājumus izglītojamā tiesību un tiesisko interešu nodrošināšanai. Mūsdienās tiesības uz bezmaksas izglītību vispār nozīmējot tiesības uz bezmaksas izglītību institūcijā. Turklāt visiem neatkarīgi no spējām un prasmēm vajagot būt pieejamai agrīnai profesionālajai ievirzei. Klātiene kā izglītības ieguves forma, kas tiek īstenota ar atbilstošu valsts un valsts atzītu privātu izglītības institūciju tīkla palīdzību, esot uzskatāma par atbilstošāko agrīnas profesionālās ievirzes pamatformu. Atšķirīga pamatizglītības ieguves forma esot nosakāma gadījumiem, kad izglītība netiek iegūta Izglītības likuma 4. pantā noteiktajā termiņā - līdz 18 gadiem. Proti, valstij esot jānodrošina tāda izglītības ieguves forma, kas ir derīga neatkarīgi no izglītojamo vecuma. Lai gan vispārējā vidējā izglītība Latvijā nav obligāta, tā tomēr esot personības, sabiedrības un valsts izaugsmei nepieciešama izglītības pakāpe. Vispārējās vidējās izglītības ieguve klātienē esot uzskatāma par pamatformu, ievērojot bezmaksas nosacījumu un to, cik liela nozīme vidējās izglītības mērķu sasniegšanā ir socializācijai. Tomēr šajā pakāpē, gatavojoties patstāvīgai dzīvei, esot svarīgas arī citas izglītības ieguves formas, piemēram, tālmācība un pašizglītība. Izglītības ieguves forma esot svarīga ne vien izglītības kvalitātes noteikšanai, bet šīs formas atbilstība formālajām kvalitātes prasībām esot arī nozīmīgs priekšnoteikums izglītības atzīšanai nacionālā, Eiropas Savienības un starptautiskā līmenī. Tādējādi Satversmes 112. pantā noteiktās pamattiesības, proti, tiesības uz izglītību, ietverot izglītības ieguves formas brīvību. Ievērojot izglītības nozīmi personas, sabiedrības un apspriešanās demokrātijas attīstībā, kā arī nepieciešamību izglītības sistēmu organizēt atbilstoši Rietumu pasaules kultūras tradīcijām, tostarp nodrošināt bezmaksas izglītību, klātienes izglītība esot uzskatāma par izglītības ieguves pamatformu. Valsts aizsargājot ikviena tiesisko paļāvību uz iespēju iegūt izglītību klātienē, savukārt izvēles brīvība par labu citai izglītības ieguves formai esot saistīta galvenokārt ar izglītojamā tiesību un tiesisko interešu nodrošināšanu. Tomēr arī gadījumos, kad izraudzīta cita izglītības ieguves forma, esot jānodrošina socializācija tādā apjomā, kas rada nepieciešamo stimulu personības tapšanai, kā arī sagatavo izglītojamo dzīvei un dalībai politiskajos procesos, tādējādi veidojot mūsdienīgu apspriešanās demokrātiju. Valstij, atzīstot Covid-19 pandēmiju par tādu ārkārtēju sabiedrisko stāvokli, kas apdraud nācijas dzīvi, esot tiesības ierobežot tiesības uz izglītību, tostarp ierobežojot izglītības ieguves formas brīvību vai pilnībā atsakoties no šīs brīvības. Šādā situācijā valstij esot jāievēro Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 15. pantā noteiktā kārtība. Jēdziens "klātiene" likumdevēja izpratnē vairs neietverot obligātu nepieciešamību fiziski atrasties izglītības iestādes ēkā vai citās noteiktās telpās, kur tiek īstenota izglītības programma. Termins "attālinātās mācības" esot ieviests bez atbilstoša pamatojuma - kā juridiska fikcija, lai gan neklātieni, gan tālmācību uzdotu par klātieni un tādējādi neievērotu tiesiskās sekas, kas var izrietēt no faktiskās izglītības ieguves formas. Likumdevēja rīcības brīvību, nosakot jēdzienu saturiskās aprises, esot ierobežota - to ierobežojot gan tiesību normas, gan juridiskā doktrīna, gan zinātnes nozares, ar ko saistāma likumdevēja jaunrade, gan atklātie jēdzieni un atklātos, nevis izdomātos jēdzienus apzīmējoši termini. Saeima savā atbildes rakstā esot nepamatoti atsaukusies uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas Vispārējā komentāra Nr. 13 6 (b) apakšpunktu, jo tas primāri attiecoties uz tālmācību, nevis uz attālinātajām mācībām. Izglītības fiziska sasniedzamība gan nozīmējot arī izglītības sasniedzamību ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību, tomēr esot jāņem vērā, ka tās rezultātā ne tiesiski, ne faktiski nedrīkst rasties diskriminācija un šādai sasniedzamībai jābūt ekonomiski iespējamai katram. Ministru kabineta atbildes rakstā neesot norādes uz Konvencijas 15. panta trešajā daļā noteiktās argumentācijas esību. Neatbilstošu tiesisko regulējumu nevarot attaisnot ar epidemioloģiskiem argumentiem vairāk nekā pusotru gadu pēc tam, kad Covid-19 infekcijas izplatība sasniegusi pandēmijas līmeni. Saeimas un Ministru kabineta atbildes rakstos neesot ietverts izraudzīto līdzekļu zinātniskais pamatojums, nedz arī konkrētas norādes uz šādu pamatojumu, lai gan atsevišķi pētījumi publicēti jau 2020. gadā. Par pamatojumu nevarot uzskatīt vārdkopu "epidemioloģiskā drošība" un citus vispārīgus apgalvojumus.