15. Article

Pieaicinātā persona - bērnu un pusaudžu psihoterapijas speciālists Nils Konstantinovs - norāda, ka kopumā attālinātās mācības radīja papildu riska faktorus, kas varētu traucēt skolēnu attīstību un pastiprināt viņu psihoemocionālās grūtības. Tomēr attīstības psiholoģijā parasti neesot iespējams konstatēt tiešu kauzālu saikni starp vienu izolētu faktoru, piemēram, pāreju uz attālinātajām mācībām, un konkrētu attīstības iznākumu, piemēram, kādām psihopatoloģijas izpausmēm vai būtiski negatīvi ietekmētu attīstību. Tāpēc bez papildu izvērtējuma un psihodiagnostikas nevarot zinātniski pamatot to, ka ieviestie ierobežojumi būtu kādu bērnu ietekmējuši negatīvi vai pakļāvuši būtiskiem riskiem viņa attīstību. Psihoemocionālie traucējumi vairumā gadījumu izpaužoties skolas vecuma bērniem un pusaudžiem, un tos ietekmējot daudzi faktori, tostarp psiholoģiskie, bioloģiskie, ekoloģiskie un sociālie. Savukārt šo traucējumu izpausmi konkrētajā bērnā nosakot bērna individuālie faktori, tādi kā temperaments un pieejamā atbalsta sistēma. Bērni ar psihoemocionālās veselības traucējumiem esot pakļauti ievērojami lielākam riskam, ka viņu attīstības rezultāti daudzās dzīves sfērās, piemēram, mācībās, darbā, attiecībās, varētu būt sliktāki nekā citiem. Izglītības iestādei esot būtiska nozīme visos bērna attīstības aspektos, un šī nozīme īpaši iezīmējusies Covid-19 pandēmijas ierobežojumu kontekstā. Psihoemocionālās veselības traucējumu pieaugums skolas vecuma bērniem tiekot saistīts ar dažādiem faktoriem, tostarp skolas režīma un mācību formas izmaiņām. Lielākoties tiekot runāts par trauksmes un depresijas traucējumu skaita pieaugumu, kā arī apgrūtinātu spēju mācīties un apgūt mācību vielu. Tomēr Eiropā un pasaulē veiktie pētījumi norādot uz dažādiem psiohoemocionālās veselības iznākumiem, ko varot skaidrot ar ļoti dažādo vispārējo un individuālo faktoru ietekmi uz psihopatoloģijas veidošanos. Psihoemocionālo traucējumu pieaugums skolas vecuma bērniem nebūt neesot tikai Covid-19 pandēmijas laikā konstatēts fenomens, jo dažādos pētījumos esot aprakstīts jau vismaz divdesmit gadu garumā. Katrā jaunajā paaudzē kopš 20. gadsimta sākuma psihoemocionālo traucējumu izplatība esot lielāka nekā iepriekšējā paaudzē. Tas tiekot skaidrots ar ekoloģiskajām un sabiedrības struktūras pārmaiņām, kā arī dzīvesveida pārmaiņām, kas risinās jauno tehnoloģiju ietekmē. Tādējādi Covid-19 pandēmijas laikā ieviesto ierobežojumu ietekme uz bērnu attīstību un veselību drīzāk esot vērtējama kā viens no vairākiem faktoriem, kuri pastiprināja sabiedrībā jau vairāku gadu desmitu laikā pastāvējušo tendenci un, iespējams, izteiktāk izpaudās tajās izglītības iestādēs, kurās jau pirms tam bija vairāk negatīvo faktoru vai kuras nespēja sniegt bērniem viņu psihoemocionālajām vajadzībām piemērotu atbalstu. Savukārt individuāla bērna līmenī noteikto ierobežojumu ietekme varētu būt ļoti dažāda - no negatīvas līdz pozitīvai. Secinājumu daļa