16. Article

Satversmes 112. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta." Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 112. panta pirmais teikums nosaka pamattiesības iegūt izglītību šo tiesību visplašākajā izpratnē un ir attiecināms uz visu līmeņu un veidu izglītības programmām (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. maija sprieduma lietā Nr. 2010-57-03 11.1. punktu). Tāpat tiesības uz izglītību ietver sevī personas brīvību izvēlēties vispārējo izglītību iegūt ne vien valsts un pašvaldību, bet arī privātajās izglītības iestādēs (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 15.2. punktu). Satversmes 112. pants paredz valsts pienākumu izveidot ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu. Izglītības sistēmai ir jāatbilst tādām pamatprasībām kā izglītības iespējas, pieejamība, pieņemamība un pielāgošanās. Izglītības iespējas nozīmē izglītojamo vajadzībām atbilstoša skaita izglītības iestāžu un izglītības programmu izveidošanu tādējādi, lai tiktu garantēta izglītības mērķu īstenošana. Izglītības pieejamība ir nodrošināma, radot vienlīdzīgas iespējas un novēršot šķēršļus, kas varētu rasties, izmantojot izglītības iespējas. Izglītības pieņemamība nodrošināma ar izglītības satura un metožu pielāgošanu izglītojamo vajadzībām, citstarp nosakot izglītības standartus un radot apstākļus radošai brīvībai attiecīgo izglītības mērķu sasniegšanā noteiktos izglītības posmos, kā arī paredzot vecāku līdzdalības iespējas. Izglītības pieņemamība ietver arī bērna tiesības uz brīvu dalību kultūras dzīvē, tiesības uz atpūtu, brīvo laiku, kā arī drošus un veselīgus izglītošanās apstākļus. Savukārt izglītības pielāgošanās spēja nozīmē pastāvīgu izglītības sistēmas attīstību atbilstoši mainīgajām sabiedrības vajadzībām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu). Tādējādi Satversmes 112. pants ietver izglītojamā tiesības sagaidīt, ka tiesību normās ietvertie valsts pienākumi attiecībā uz izglītības sistēmu atbilst minētajiem kritērijiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 13. punktu). Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 2. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-07-01 16.2. punktu). Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka Satversmes 112. pantā ietvertās tiesības uz izglītību pēc savas dabas sasaucas citstarp ar 1966. gada 16. decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk - Pakts) 13. pantu, Konvencijas Pirmā protokola 2. pantu un Bērnu tiesību konvencijas 28. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu). No Pakta 13. panta izriet, ka valsts bauda rīcības brīvību tiesību uz izglītību īstenošanā. Tiesību uz izglītību piemērošana ir atkarīga no katrā konkrētajā dalībvalstī pastāvošajiem apstākļiem (sk.: UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights, General Comment No. 13: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10, para 6). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa attiecībā uz Konvencijas Pirmā protokola 2. pantu atzinusi, ka tiesību uz izglītību tiesiskais regulējums var būt pakārtots sabiedrības vajadzībām un resursiem (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1968. gada 23. jūlija sprieduma lietā "Relating to certain aspects of the laws on the use of languages in education in Belgium" v. Belgium", pieteikumi Nr.1474/62, Nr. 1677/62, Nr. 1691/62, Nr. 1769/63, Nr. 1994/63, Nr. 2126/64, IB daļas 5. punktu un 1982. gada 25. februāra sprieduma lietā "Campbell and Cosans v. The United Kingdom", pieteikumi Nr. 7511/76 un Nr. 7743/76, 41. punktu). Vienlaikus, īstenojot rīcības brīvību attiecībā uz to, kādu izglītības sistēmu veidot, valstij ir pienākums ievērot tiesību uz izglītību iespēju, pieejamības, pielāgošanās un pieņemamības aspektus (sk.: UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights, General Comment No. 13: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10, para 6 (a),(b),(c),(d)). Tiesības uz izglītību attiecas uz piekļuvi noteiktā laikā pastāvošām izglītības iestādēm, taču šāda piekļuve ir tikai viens no tiesību uz izglītību aspektiem. Lai tiesības uz izglītību būtu efektīvas, ir nepieciešams, lai citstarp izglītojamai personai būtu iespēja gūt labumu no saņemtās izglītības (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1968. gada 23. jūlija sprieduma lietā "Relating to certain aspects of the laws on the use of languages in education in Belgium" v Belgium", pieteikumi Nr. 474/62, Nr. 1677/62, Nr. 1691/62, Nr. 1769/63, Nr. 1994/63, Nr. 2126/64, IB daļas 3. un 4. punktu). Tāpat noteiktos gadījumos Konvencijas dalībvalstīm var būt pienākums veikt pasākumus, lai uzlabotu izglītības pieejamību un kvalitāti (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2010. gada 10. marta sprieduma lietā "Oršuš and Others v. Croatia", pieteikums Nr. 15766/03, 177. punktu). Savukārt saskaņā ar Bērnu tiesību konvencijas 28. panta pirmo daļu dalībvalstīm citstarp ir jāievieš obligāta bezmaksas pamatizglītība, jāveicina dažādu vidējās izglītības formu attīstība gan vispārējā, gan profesionālajā izglītībā, nodrošinot tās pieejamību visiem bērniem un veicot piemērotus pasākumus, piemēram, ieviešot bezmaksas izglītību un, ja nepieciešams, sniedzot finansiālu palīdzību. Personai no Satversmes 112. panta tiešā veidā neizriet tiesības izvēlēties izglītības ieguves formas un metodes. Tomēr gadījumā, kad ir nodrošināma pieeja jau izveidotai valsts izglītības sistēmai, likumdevēja rīcības brīvība ir ierobežota ar apsvērumiem par sasniedzamajiem tiesību uz izglītību mērķiem. Proti, ja likumdevējs ir radījis izglītības sistēmu un konceptuāli izšķīries par konkrētām mācību organizatoriskajām formām - klātiene, neklātiene, tālmācība, pašizglītība, izglītība ģimenē - , šādai likumdevēja izvēles īstenošanai ir jāatbilst Satversmes 112. pantā ietvertajiem valsts pienākumiem un jānodrošina personu tiesības saņemt kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību. Izglītības kvalitāti raksturo prasmes, vērtības, attieksmes un zināšanas, kas indivīdam dod iespēju dzīvot pilnvērtīgu un piepildītu dzīvi, pieņemt apzinātus un izsvērtus lēmumus, reaģēt uz izaicinājumiem un veiksmīgi iekļauties darba tirgū. Iekļaujoša izglītība nodrošina ikvienam iespēju sasniegt izglītības mērķus atbilstoši savām spējām. Tādējādi kvalitatīva un iekļaujoša izglītība sevī ietver arī vairākas funkcijas: pirmkārt, personības attīstības funkciju, kas vērsta uz personas iekšējās brīvības un neatkarības izpausmēm; otrkārt, iekļaušanās funkciju, kas sniedz personai iespēju integrēties sabiedrībā, pieņemot tās vērtības; treškārt, ekonomisko funkciju, kas ikvienam dod iespēju viņa iegūtās zināšanas, prasmes un attieksmes pielāgot sabiedrības ekonomiskajām vajadzībām. Ilgtspējīga izglītības sistēma ir viena no demokrātiskas tiesiskas valsts vērtībām. Izglītības sistēmai, no vienas puses, jābūt pietiekami stabilai un, no otras, - jābūt spējīgai pilnveidoties, lai sasniegtu izglītības mērķus iespējami augstākā kvalitātē. Tāpat valstij, nodrošinot tiesības uz izglītību, ir jāspēj reaģēt uz dažāda veida izaicinājumiem. Piepildot sasniedzamos izglītības mērķus ar saturu, izglītības sistēmai ir jābūt pietiekami elastīgai, lai tā spētu reaģēt, citstarp arī uz Covid-19 pandēmijas radītajiem izaicinājumiem. Nodrošinot tiesības uz izglītību Covid-19 infekcijas izplatīšanās apstākļos, valstij vienlaikus jārūpējas arī par to, lai tā izpildītu savus no citām pamattiesību normām izrietošos pienākumus, citstarp Satversmes 111. pantā noteikto pienākumu aizsargāt cilvēku veselību. Ja pastāv būtisks un nopietns risks, kas apdraud sabiedrības veselību, tad valstij ir pienākums veikt saprātīgus un piemērotus pasākumus, lai aizsargātu personu pamattiesības un izglītības sistēmu pielāgotu šādai situācijai. Dažādi ārkārtēji apstākļi, tādi kā Covid-19 pandēmija, ir izaicinājums valstij attiecībā uz pamattiesību nodrošināšanu. Pakta 13. pants attiecībā uz tiesībām uz izglītību noteic tā dalībvalstīm vairākus pienākumus, kas jāpilda neatkarīgi no valsts resursiem, iespējām un apstākļiem, tostarp: nodrošināt piekļuvi izglītības iestādei un mācību programmām ikvienam bez diskriminācijas; nodrošināt, ka piedāvātās izglītības programmas atbilst starptautiskajos līgumos par tiesībām uz izglītību noteiktajiem mērķiem, jo īpaši ievērojot cilvēktiesības; garantēt obligāto pamatizglītības ieguvi (sk.: UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights, General Comment No. 13: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10, para 57.). Tādējādi šiem no tiesību uz izglītību izrietošajiem pienākumiem jābūt izpildītiem arī Covid-19 infekcijas izplatīšanās apstākļos, neatkarīgi no valsts iespējām, resursiem, epidemioloģiskās situācijas un citiem apstākļiem. Līdz ar to Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības uz izglītību, citstarp ietver sevī valsts pienākumu veidot ilgtspējīgu izglītības sistēmu, kas ir spējīga pielāgoties mainīgiem apstākļiem, vienlaikus nodrošinot tiesības uz kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību.