4. Article

Pieteikuma iesniedzēji - Markuss Kārkliņš, Timurs Jareško, Valērija Jareško, Nadežda Kadikova, Fjodors Kadikovs, Boriss Kadikovs un Luka Kadikovs (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēji) - uzskata, ka Pārvaldības likuma 4. panta pirmās daļas 8. punkts, Izglītības likuma 1. panta 1.1 un 12.4 punkts, 14. panta 45. punkts, kā arī Noteikumu Nr. 360 27.1.3. apakšpunkts un 32.7 punkta 2. un 3. apakšpunkts (turpmāk arī - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 112. pantam. Pieteikuma iesniedzēji ir skolēni, kas iegūst izglītību pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības līmenī. Divi Pieteikuma iesniedzēji mācās privātā izglītības iestādē, savukārt pārējie valsts un pašvaldību izglītības iestādēs. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka apstrīdētās normas paredzēja vispārējās izglītības iegūšanu attālinātās mācībās arī pēc 2021. gada 7. aprīļa, kad beidzās valstī izsludinātā ārkārtējā situācija. Attālināto mācību rezultātā Pieteikuma iesniedzējiem esot radušās dažādas fiziskās un psihoemocionālās veselības problēmas. Vispārējai izglītībai esot fundamentāla nozīme, jo no tās esot atkarīga personas spēja patstāvīgi funkcionēt valstī un sabiedrībā. Vispārējā izglītība ietverot ne vien zināšanu un prasmju iegūšanu konkrētos mācību priekšmetos, bet arī bērna sagatavošanu apzinīgai dzīvei sabiedrībā, spriestspējas, kritiskās domāšanas, radošuma, sociālo iemaņu attīstību. Pamattiesību uz izglītību tvērumā ietilpstot arī skolu un izglītības programmu pieejamība un kvalitāte, kā arī izglītības programmu un metožu pieņemamība skolēniem un viņu vecākiem. Turklāt, lemjot par izglītības saturu un formu, esot jārīkojas vienīgi izglītojamo vislabākajās interesēs. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas ierobežo izglītības iespējas, izglītības pieejamību, kā arī mazina vispārējās izglītības pieņemamību. Valstij esot jānosaka tāds vispārējās izglītības tiesiskais regulējums, kas ļauj sasniegt visus izglītības mērķus atbilstoši konkrētai izglītības pakāpei un veidam. Skolas neesot pietiekami nodrošinātas ar mācību materiāliem, lai pilnvērtīgi īstenotu to licencētās un akreditētās izglītības programmas attālināti. Attālinātās mācības nevarot pielīdzināt klātienes mācībām, un tām būtu nepieciešama unikāla mācību programma un saturs, bet ne šāda programma, ne saturs neesot izstrādāti. Mācoties attālināti, visu mācību priekšmetu saturs tiekot samazināts, tāpēc izglītojamie nesaņemot kvalitatīvu izglītību. Turklāt skolēniem esot pilnībā atņemtas iespējas savstarpēji komunicēt, sportot, radoši attīstīties un pilnveidoties. Attālinātās mācības būtiski ierobežojot pašu galveno tiesību uz izglītību komponenti, proti, nesniedzot pilnvērtīgu iespēju indivīdam veidoties kā brīvai personībai, nedodot sociālās prasmes un pieredzi, kas nepieciešama, lai piedalītos sabiedrības un valsts dzīvē. Tādējādi apstrīdētās normas ierobežojot izglītības iespējas. Īstenojot mācības attālināti, liela daļa valsts pienākumu vispārējās izglītības nodrošināšanā gulstoties uz vecāku pleciem. Ar lielākajām grūtībām sastopoties sākumskolas bērni un viņu vecāki, jo bērni vēl nespēj mācīties patstāvīgi. Izglītības pieejamība tiekot ierobežota arī tiem izglītojamajiem, kuru vecāki darba specifikas vai finansiālo apsvērumu dēļ nevar ikdienā sniegt atbalstu bērnam attālināto mācību procesā vai nodrošināt visu attālinātajām mācībām nepieciešamo. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētās normas padara izglītības iegūšanu atkarīgu no ģimenes apstākļiem, jo īpaši finansiālajiem un ekonomiskajiem. Tādējādi visbūtiskāk tiekot ierobežotas sākumskolas skolēnu, daudzbērnu ģimeņu, trūcīgo un nelabvēlīgo ģimeņu bērnu iespējas iegūt pilnvērtīgu izglītību. Pārvaldības likuma 4. panta pirmās daļas 8. punktā un Izglītības likuma 14. panta 45. punktā ietvertais pilnvarojums Ministru kabinetam esot pārmērīgi plašs, tāpēc apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 1. pantā ietvertajam varas dalīšanas principam un Satversmes 64. pantam. Šajos likumos ietvertais tiesiskais regulējums attiecoties uz laiku, kad ārkārtējā situācija valstī nav izsludināta. Šajā laikā neesot pieļaujams tāds risinājums, ka Saeima pilnvaro Ministru kabinetu izstrādāt visu tiesisko regulējumu sabiedrībai ārkārtīgi svarīgā jautājumā, kas skar bērnu tiesības, nevis noregulē šo jautājumu pati. Turklāt gan Pārvaldības likums, gan 2020. gada 12. novembra likums "Grozījumi Izglītības likumā" Saeimā pieņemti kā steidzami. Saeima neesot uzklausījusi skolēnu, viņu vecāku un nevalstisko organizāciju viedokļus un pieņēmusi šos likumus nepamatotā steigā, bez pilnvērtīgas diskusijas. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētās normas nav uzskatāmas par "likumu" materiālā nozīmē, jo tās esot pretrunā ar labas likumdošanas principu. Tādējādi apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot "noteikts ar likumu". Visu apstrīdēto normu mērķis tieši vai netieši esot saistīts ar sabiedrības veselības aizsardzību - epidemioloģiskās drošības panākšanu un koronavīrusa SARS-CoV-2 izraisītās Covid-19 epidēmijas izplatības ierobežošanu. Tas atbilstoši Satversmes 116. pantam varot būt leģitīms mērķis personas pamattiesību ierobežošanai. Pieteikuma iesniedzēji atzīst, ka pamattiesību uz izglītību ierobežojumam ir leģitīms mērķis, ja valstī ir izsludināta ārkārtējā situācija, kuras laikā sabiedrības interešu dēļ ir pieļaujami būtiski fizisko personu tiesību ierobežojumi. Tomēr apstrīdētās normas attiecoties uz laiku, kad valstī vairs nav izsludināta ārkārtējā situācija, tāpēc tajās noteiktajam pamattiesību ierobežojumam neesot leģitīma mērķa. Turklāt apstrīdētās Izglītības likuma normas attiecoties uz izglītības procesu kopumā, ne vien Covid-19 pandēmijas laikā, tāpēc šīm normām neesot leģitīma mērķa un ar šīm normām arī neesot iespējams kādu leģitīmu mērķi sasniegt, ciktāl tās turpinās darboties un būs piemērojamas arī pēc epidemioloģiskās situācijas uzlabošanās. Ar apstrīdētajām Pārvaldības likuma un Noteikumu Nr. 360 normām teorētiski varot panākt to, ka skolēni paliek mājās un mazāk kontaktējas ar citiem, tāpēc inficēšanās un saslimšanas risks samazinās. Tomēr neesot pārliecinošu pētījumu, kas apstiprinātu, ka tieši bērni ir tie, kas izplata Covid-19 infekciju, tāpēc leģitīmā mērķa sasniegšana esot apšaubāma. Starptautisko organizāciju pētījumi un citu valstu pieredze liecinot, ka skolu slēgšana nav labākais risinājums. Izglītības iestāžu slēgšana esot uzskatāma par galējo līdzekli un būtu apsverama vienīgi tad, ja nepastāv alternatīvas. Pēc ārkārtējās situācijas beigām vispārējās izglītības iestādēs esot bijis iespējams organizēt klātienes mācības, ievērojot piesardzības pasākumus. Attālinātās mācības varot ieviest tikai īslaicīgi un tikai kā pašu pēdējo līdzekli, kad visi citi līdzekļi ir izmēģināti un nav devuši pozitīvu rezultātu. Tādējādi, pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, pastāv iedarbīgi un alternatīvi līdzekļi, kas mazāk ierobežotu Satversmes 112. pantā noteiktās pamattiesības, proti, tiesības uz izglītību, taču, pieņemot apstrīdētās normas, pienācīgs iespējamo alternatīvu izvērtējums neesot veikts. Attālināto mācību negatīvā ietekme uz bērnu veselību, izglītību un attīstību, kā arī uz ģimenes ienākumiem, valsts ekonomiku un labklājību esot tik negatīva, ka to nevarot atsvērt potenciālie ieguvumi, proti, riska saslimt ar Covid-19 mazināšanās. Tāpēc šādi ierobežojumi neesot attaisnojami apstākļos, kad Covid-19 infekcijas izplatība nav kritiski augsta. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka, pieņemot apstrīdētās normas, ir pārkāpts bērna tiesību un interešu prioritātes princips, jo prioritāte dota sabiedrības epidemioloģiskās drošības apsvērumiem, nevis pilnvērtīgai bērnu tiesību uz izglītību realizācijai. Šis princips neliedzot ņemt vērā arī citas intereses, tomēr, pieņemot attiecīgo lēmumu, esot nepieciešama dažādu iesaistīto interešu rūpīga izvērtēšana. Saeima, pieņemot apstrīdētās Pārvaldības likuma un Izglītības likuma normas, neesot vērtējusi, vai tās atbilst bērnu tiesību un interešu prioritātes principam. Turklāt attālināto mācību rezultātā novērojamā vispārējās izglītības kvalitātes, tostarp skolēnu zināšanu un sociālo iemaņu, pasliktināšanās esot zaudējums ne vien pašiem izglītojamiem, bet arī būtisks kaitējums visai sabiedrībai un citstarp radot ilgtermiņa sociālās un ekonomiskās sekas. Valstij vajadzējis rast tādu risinājumu, kura rezultātā ieguvējs būtu ikviens izglītojamais. Tas, ka daļa izglītojamo varēja mācīties pilnībā vai daļēji klātienē izglītības iestādē, nevarot kalpot par argumentu tam, lai pārējiem noteiktu tikai un vienīgi attālinātās mācības. Apstrīdētās normas nepanākot taisnīgu līdzsvaru starp dažādām interesēm un vērtībām un tādējādi neatbilstot samērīguma principam.