5. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās likumu normas atbilst Satversmes 112. pantam. Apstrīdētās likumu normas neuzliekot Ministru kabinetam pienākumu noteikt attālinātu mācību procesa norisi vispārējās izglītības iestādēs un neliedzot iegūt vispārējo pamatizglītību un vispārējo vidējo izglītību klātienē. Izglītības likuma 1. panta 1.1 un 12.4 punkts ietverot vienīgi jēdzienu "attālinātās mācības" un "klātiene" legāldefinīciju, bet nenosakot pienākumu organizēt mācības noteiktā formā. Legāldefinīcijas esot izmantojamas, interpretējot normatīvajā aktā ietvertās tiesību normas, taču pašas par sevi neradot tiesiskas sekas un neaizskarot Satversmē noteiktās Pieteikuma iesniedzēju pamattiesības Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmās daļas izpratnē. Attālinātās mācības Covid-19 infekcijas izplatības apstākļos nodrošinot izglītības iestāžu darbības nepārtrauktību un personu piekļuvi izglītībai. Attālinātās mācības esot izglītības pieejamības sastāvdaļa un atsevišķos gadījumos pat vienīgais praktiskais veids, kādā var tikt īstenotas tiesības uz izglītību. Tādējādi esot būtiski paredzēt iespēju izmantot attālinātās mācības kā daļu no izglītības procesa, it sevišķi situācijās, kad tās var kalpot kā efektīvs un samērīgs līdzeklis Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai. Šādas iespējas nostiprināšana likuma līmenī pati par sevi neaizskarot personu tiesības un citstarp esot vērsta tieši uz personu tiesību nodrošināšanu, jo pilnvarojot Ministru kabinetu konkrētā epidemioloģiskajā situācijā, ievērojot likumdevēja skaidri noteikto tiesisko ietvaru, rast nepieciešamo līdzsvaru starp personas tiesībām uz dzīvību, veselības aizsardzību un izglītību. Līdz ar to, pēc Saeimas ieskata, apstrīdētās likumu normas neierobežo personu tiesības uz izglītību un uz tām nav attiecināms pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanas tests. Saeima norāda, ka likumprojekts Nr. 715/Lp13 "Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums" un likumprojekts Nr. 847/Lp13 "Grozījumi Izglītības likumā" atzīti par steidzamiem un atbilstoši Saeimas kārtības rullī noteiktajai kārtībai izskatīti divos lasījumos. Apstrīdētās likumu normas esot pieņemtas atbilstošā procedūrā, ievērojot Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteikto. Ieinteresēto personu līdzdalība normatīvā akta projekta izskatīšanas procesā varot sekmēt objektīva lēmuma pieņemšanu un dažādu interešu līdzsvarošanu, tomēr apstrīdētās likumu normas tieši neskarot personas tiesības un intereses. Apstrīdēto likumu normu jēga esot radīt tādu tiesisko ietvaru, kas ļautu pieņemt efektīvus lēmumus atbilstoši konkrētai epidemioloģiskajai situācijai. Esot pieļaujams tas, ka šādās situācijās Saeimas komisiju sēdēs primāri tiek uzklausītas nozares speciālistu izteiktās riska prognozes un vērtējumi. Turklāt strauji mainīgos apstākļos vērā esot jāņem piesardzības princips. Saeima uzskata, ka apstrīdētās likumu normas ir balstītas uz saprātīgiem pieņēmumiem par iespējami piemērotāko regulējumu un vērstas uz pamattiesību aizsardzību. Tādējādi apstrīdētās likumu normas esot pieņemtas, ievērojot labas likumdošanas principu. Pārvaldības likuma 4. panta pirmās daļas 8. punktā un Izglītības likuma 14. panta 45. punktā noteiktais pilnvarojums Ministru kabinetam esot dots atbilstoši Satversmē noteiktajam, tas esot skaidrs un citstarp paredzot iespēju Ministru kabinetam samērīgi un efektīvi rīkoties, lai apkarotu Covid-19 infekcijas izplatību un nodrošinātu personu pamattiesību ievērošanu. Būtiska nozīme esot Pārvaldības likuma normu izstrādes un darbības kontekstam - Covid-19 infekcijas izplatības apkarošanai. Pēc ārkārtējās situācijas beigām 2020. gada 9. jūnijā esot bijis nepieciešams turpināt ar Covid-19 infekcijas izplatību saistīto risku novēršanu, noregulējot privātpersonu un institūciju kompetences un darbības jautājumus. Atbilstošs regulējums, kas ļautu pakāpeniski atcelt piesardzības pasākumus un vienlaikus arī efektīvi nodrošināt personu tiesības tad, ja epidemioloģiskā situācija atkal pasliktinātos, esot ietverts Ministru kabineta izstrādātajā likumprojektā "Covid 19 infekcijas izplatības pārvaldības likums". Likumam esot skaidrs mērķis, un tajā esot nostiprināti vispārējie valsts institūciju darbības pamatprincipi, privātpersonu tiesības un pienākumi valsts apdraudējuma novēršanai un pārvarēšanai Covid-19 infekcijas izplatības laikā. Saskaņā ar Pārvaldības likumu personu tiesības varot ierobežot vienīgi ar mērķi aizsargāt sabiedrības veselību un drošību saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību. Likumdevējs esot noteicis, ka šis likums nevar kalpot par tiesisko pamatu tādu personas tiesību ierobežojumu noteikšanai, kuri nav saistīti ar šo mērķi, un jebkuri ierobežojumi ir nekavējoties atceļami, tiklīdz zūd objektīva nepieciešamība tos saglabāt. Tādējādi Pārvaldības likumā esot noteikti būtiskākie ar Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldību saistītie jautājumi, kā arī izveidots skaidrs tiesiskais ietvars, kurā izpildvara ir spējīga izstrādāt detalizētāku regulējumu un pieņemt konkrētajā epidemioloģiskajā situācijā nepieciešamos lēmumus attiecībā uz nepieciešamajiem piesardzības pasākumiem un personu tiesību ierobežojumiem. Pārvaldības likuma teksts skaidri norādot uz Ministru kabineta tiesībām lemt par izglītības procesa organizēšanu attālināti. Tas neradot pretrunas ar Izglītības likuma 14. panta 45. punktā noteikto. Izpildvaras pilnvaras uz laiku paplašinātas tiktāl, lai tā varētu efektīvi veikt pasākumus visas sabiedrības interesēs, ņemot vērā Covid-19 infekcijas risku daudzslāņainību un plašo skarto personu loku. Tādējādi apstrīdētajās likuma normās likumdevēja dotais pilnvarojums Ministru kabinetam esot pietiekami skaidrs. Turklāt Pārvaldības likums nenosakot pastāvīgu regulējumu un esot spēkā tikai tik ilgi, kamēr pastāv epidemioloģiskās drošības draudi saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību. Likuma mērķis un darbības joma jau paši par sevi norādot, ka tas regulē posmu pēc ārkārtējās situācijas, lai valsts iestāžu un privātpersonu tiesību un pienākumu apjoms būtu pielāgots situācijai, kad valstī joprojām turpina izplatīties Covid-19 infekcija. Pārvaldības likumā esot ietverts arī mehānisms parlamenta regulārai informēšanai par aktuālo epidemioloģisko situāciju un izpildvaras rīcību. Pilnvarojums Ministru kabinetam nekādā ziņā nemainot parlamenta - demokrātiski ievēlētā likumdevēja - statusu, un nepieciešamības gadījumā Saeima esot tiesīga pati pieņemt nepieciešamo regulējumu saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību. Tādējādi Saeima uzskata, ka apstrīdētās likumu normas neierobežo personu pamattiesības, bet gan paredz skaidru pilnvarojumu Ministru kabinetam un tas īstenojams likumdevēja noteiktajos tiesiskajos ietvaros.