11. Article

Visām personām, kurām atņemta brīvība, piemīt tās pašas Satversmē ietvertās cilvēka pamattiesības, kas piemīt citām personām, tomēr tās var tikt ierobežotas atbilstoši ieslodzījuma jēgai. Pamattiesību ierobežojumi brīvības atņemšanas vietās izriet no nepieciešamajām un neizbēgamajām brīvības atņemšanas sekām, kā arī konkrētās personas situācijas (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 15. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-21-01 9.1. punktu). Papildus tam lielākajai daļai personu, kas atrodas īslaicīgās aizturēšanas vietās, brīvība nav atņemta, pamatojoties uz spēkā esošu tiesas nolēmumu. Šādā gadījumā personu aizsargā nevainīguma prezumpcijas princips un tai var piemērot vienīgi tādus ierobežojumus, kas nepieciešami kriminālprocesuālo darbību veikšanai, kā arī kārtības un drošības uzturēšanai (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002‑04‑03 secinājumu daļas 4. punktu un 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010‑44‑01 8.2. punktu). Kā norādīts jau iepriekš, izturēšanās var tikt atzīta par cietsirdīgu vai cieņu pazemojošu tikai tad, ja tā pārsniedz minimālo cietsirdības un pazemojuma smaguma pakāpi, kas neizbēgami izriet no personas atrašanās īslaicīgās aizturēšanas vietā. Proti, brīvības atņemšana personai jau pati par sevi ietver pazemojuma elementus, taču valstij jānodrošina tādi apstākļi, kas nepazemo cilvēka cieņu un nepakļauj cilvēku tik lielām grūtībām un ciešanām, kas pārsniedz pieļaujamo ciešanu līmeni, kā arī jānodrošina tas, lai brīvības atņemšanas režīms ļautu personai saglabāt veselību un apstākļiem atbilstošu labklājību (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 5. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 26. oktobra sprieduma lietā "Kudła v. Poland", pieteikums Nr. 30210/96, 92.-94. punktu). Attiecībā uz spilveniem īslaicīgās aizturēšanas vietās Spīdzināšanas novēršanas komiteja nav izteikusi specifiskas rekomendācijas. Tomēr tās ziņojumos atzīmēts, ka daudzās valstīs īslaicīgās aizturēšanas vietās spilveni tiek nodrošināti (sk. Spīdzināšanas novēršanas komitejas 2018. gada 6. decembra ziņojuma Apvienotās Karalistes valdībai par 2017. gada 29. augusta-6. septembra vizīti Ziemeļīrijā 24. punktu, 2020. gada 13. novembra ziņojuma Portugāles valdībai par 2019. gada 3.-12. decembra vizīti 43. punktu, 2021. gada 14. septembra ziņojuma Bosnijas un Hercegovinas valdībai par 2019. gada 11.-21. jūnija vizīti 40. punktu u. c. Pieejami: https://www.coe.int/en/web/cpt/states). Līdz ar to var uzskatīt, ka atbilstoši Spīdzināšanas novēršanas komitejas secinājumiem spilvena nodrošināšana īslaicīgās aizturēšanas vietā nav minimālais standarts, bet ir labā prakse. Savukārt tas, ka personām, kuras aizturētas ilgāk nekā 24 stundas, ir jānodrošina iespēja nomazgāties un šim nolūkam jāizsniedz nepieciešamie higiēnas piederumi, to skaitā arī dvielis, Spīdzināšanas novēršanas komitejas lēmumos uzsvērts viennozīmīgi un vairākkārt (sk. Spīdzināšanas novēršanas komitejas 2008. gada 8. februāra ziņojuma Grieķijas valdībai par 2007. gada 20.-27. februāra vizīti 25. punktu, 2020. gada 15. februāra ziņojuma Moldovas Republikas valdībai par 2020. gada 28. janvāra-7. februāra vizīti 36. punktu u. c. Pieejami: https://www.coe.int/en/web/cpt/states). Turklāt jau Spīdzināšanas novēršanas komitejas 2001. gada ziņojumā par 1999. gada 24. janvāra-3. februāra vizīti Latvijā konstatēts, ka apmeklētajās īslaicīgās aizturēšanas vietās aizturētajām personām bijis grūti uzturēt apmierinošu higiēnas līmeni, jo netika nodrošināti higiēnas piederumi (ziepes, dvieļi, tualetes papīrs u. c.) (sk. ziņojuma 27. punktu. Pieejams: https://www.coe.int/en/web/cpt/states). Šajā ziņojumā Spīdzināšanas novēršanas komiteja uzsvēra, ka personām, kuras īslaicīgās aizturēšanas vietās uzturas ilgāk par 24 stundām, būtu jānodrošina adekvāti personīgās higiēnas piederumi (ziepes, zobu birste un pasta, dvielis, higiēniskais dvielis/aizsarglīdzekļi u. c.), un mudināja Latviju nekavējoties nodrošināt gan to pieejamību, gan iespēju aizturētajām personām katru dienu nomazgāties (sk. ziņojuma 23. un 50. punktu. Pieejams: https://www.coe.int/en/web/cpt/states). Būtiski, ka Cilvēktiesību konvencija paredz cilvēka tiesību un pamatbrīvību minimālo standartu, taču valsts var garantēt plašāku šo tiesību tvērumu un augstāku aizsardzības standartu savos likumos, visupirms - konstitūcijā (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016‑06‑01 29.2. punktu). Turklāt iepriekšminēto rekomendāciju izvērtējumā jāņem vērā, ka dažādu valstu noteiktie termiņi, proti, tas, cik ilgi personas drīkst turēt īslaicīgās aizturēšanas vietās, arī ir atšķirīgi. Proti, Spīdzināšanas novēršanas komiteja, citstarp tieši ziņojumā Latvijai, ir uzsvērusi, ka šādas iestādes nav piemērotas tam, lai personas tajās uzturētos ilgstoši (sk. Spīdzināšanas novēršanas komitejas 2017. gada 29. jūnija ziņojuma Latvijas valdībai par 2016. gada 12.-22. aprīļa vizīti 16. punktu. Pieejams: https://www.coe.int/en/web/cpt/states). Arī pieaicinātā persona Ilvija Pūce norādījusi: ja īslaicīgās aizturēšanas vietas tiek izmantotas atkārtotai vai ilgstošai personu turēšanai, proti, ilgāk par dažām dienām, tām būtu jāpiemēro arī augstāki standarti attiecībā uz apstākļiem un aktivitātēm.