13. Article

Atbilstoši apstrīdētajai noteikumu normai aizturētajām personām netiek izsniegts dvielis. 13.1. Patiesi humāna vide nav iespējama bez iespējas uzturēt tīru savu ķermeni (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 10. janvāra sprieduma lietā "Ananyev and Others v. Russia", pieteikumi Nr. 42525/07 un Nr. 60800/08, 156. punktu). Citstarp tas nozīmē personas tiesības mazgāties. Higiēna un tīrība ir ne tikai neatņemama cilvēka cieņas sastāvdaļa, ko indivīdi ir parādā savam ķermenim un sabiedrības pārstāvjiem, ar ko tie saskaras, bet arī veselības saglabāšanas priekšnosacījums un vienlaikus nepieciešamība (ibid.). Nespēja nomazgāties pakļauj personu ne tikai pazemojumam gan savās, gan arī sabiedrības acīs, bet arī veselības apdraudējumam. Līdz ar to šāda izturēšanās var personai radīt psihiskas ciešanas un dziļu aizvainojuma sajūtu. Brīvības atņemšanas iestādē ievietota persona atrodas valsts pakļautībā un attiecīgi arī valsts aizsardzībā. Tas, ka cilvēkam ieslodzījumā ir jādzīvo sanitāros apstākļos un jābūt pietiekamām iespējām sevi apkopt, uzturēt savu ķermeni tīru, ir pašsaprotami. Ar šo vajadzību ieslodzījumā esošā persona nekādi neatšķiras no pārējiem cilvēkiem (sal. sk. Senāta 2010. gada 6. maija sprieduma lietā Nr. SKA‑160/2010 18. punktu). Tas attiecas arī uz personām, kas atrodas īslaicīgās aizturēšanas vietā. Proti, personas tiesības uzturēt sava ķermeņa higiēnu nevar tikt automātiski atņemtas tādēļ vien, ka persona atrodas īslaicīgās aizturēšanas vietā. Šo tiesību atņemšana vai ierobežošana nav uzskatāma par nenovēršamām aizturēšanas fakta sekām. Tiesībsarga ziņojumā par situāciju Daugavpils īslaicīgās aizturēšanas vietā norādīts: tas apstāklis, ka personām nav pieejams dvielis un pēc dušas apmeklējuma jāslaukās savās drēbēs, var atturēt ieslodzītos no dušas apmeklējuma. Turklāt tas var veicināt arī antisanitāru apstākļu rašanos īslaicīgās aizturēšanas vietā (sk. tiesībsarga 2019. gada 23. maija ziņojuma par vizīti Daugavpils īslaicīgās aizturēšanas vietā 6. lpp.). Proti, dvielis ir nepieciešams līdzeklis tam, lai tiktu īstenotas personas tiesības uzturēt sava ķermeņa higiēnu. Līdz ar to dvieļa neesība pārsniedz minimālo cietsirdības un pazemojuma smaguma pakāpi, kas neizbēgami izriet no personas atrašanās īslaicīgās aizturēšanas vietā. Arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments ir atzinis, ka tad, ja valsts nenodrošina ieslodzījumā esošai personai nepieciešamos higiēnas līdzekļus, valsts pieļauj cilvēka cieņu pazemojošu attieksmi pret šo personu (sk. Senāta 2010. gada 6. maija sprieduma lietā Nr. SKA-160/2010 18. punktu). Lai gan konkrētajā lietā jautājums bijis par tualetes papīru, zobu suku un zobu pastu normatīvajos aktos noteiktajā apjomā, tas tikpat labi ir attiecināms arī uz citiem higiēnas piederumiem, tostarp arī uz dvieli. Pēc administratīvo tiesu vērtējuma, dvielis ir neatņemama obligātā minimuma sastāvdaļa, kas nepieciešama, lai persona varētu pienācīgi sevi apkopt, bet tā nepiešķiršana kopsakarā ar citiem apstākļiem noved pie necilvēcīgas izturēšanās aizlieguma pārkāpuma (sk. Administratīvās rajona tiesas 2015. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. A420327314 22. punktu un 2016. gada 1. februāra sprieduma lietā Nr. A420182715 11. un 22. punktu; sal. sk. arī Administratīvās apgabaltiesas 2017. gada 22. marta sprieduma lietā Nr. A420182715 18. punktu). 13.2. Ministru kabinets norādījis: tas, ka personai īslaicīgās aizturēšanas vietā saskaņā ar tiesību aktiem netiek nodrošināts dvielis par valsts budžeta līdzekļiem, nav šķērslis tam, lai persona dvieli varētu izmantot. Proti, dvielis esot viens no tiem priekšmetiem, kurus atļauts glabāt īslaicīgās aizturēšanas vietā. Līdz ar to personām esot iespēja izmantot savu personīgo dvieli, kas tām nogādāts pienesumā, vai dvieli, kas personai izsniegts ieslodzījuma vietā. Saskaņā ar Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumu Nr. 1022 "Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām" 5. pielikumu ieslodzījuma vietā personām izsniedz divus dvieļus. Tomēr tas nenozīmē, ka ikkatra persona tādējādi jau ir apgādāta: pirmkārt, īslaicīgās aizturēšanas vietā nonāk ne tikai personas, kuras jau iepriekš ir bijušas ieslodzījuma vietā, bet gan krietni plašāks personu loks; otrkārt, ieslodzītajai personai pārvešanas brīdī var aizmirst paņemt dvieli līdzi vai tās šādu rīcību var kavēt citi faktori. Tāpat personām ir tiesības saņemt dvieli pienesumā. Tomēr arī šāda iespēja nenozīmē, ka valsts būtu atbrīvota no pienākuma nepieļaut un novērst pazemojošu izturēšanos. Tas, ka ir personas, kuras var apgādāt aizturēto ar dvieli un ir informētas par aizturētā situāciju, kā arī vēlas un spēj aizturētajam nogādāt nepieciešamās higiēnas preces, ir tikai pieņēmums, kas ne visos gadījumos var piepildīties. Turklāt pat tad, ja tas varētu piepildīties, laikposms no personas ievietošanas īslaicīgās aizturēšanas vietā līdz brīdim, kad tā saņems šādu trešo personu piegādātu dvieli, būtu pārāk ilgs un tajā apiešanās ar personu jau būtu atzīstama par pazemojošu. Visbeidzot, kā norādījusi arī pieaicinātā persona Ilvija Pūce, par piemērotu apstākļu (pietiekams ēdiens, gultas veļa, higiēnas piederumi) nodrošināšanu brīvības atņemšanas vietās ir atbildīga tieši valsts, un tie nevar būt atkarīgi no aizturēto personu finansiālajām iespējām vai pienesumiem. Gadījumos, kad īslaicīgās aizturēšanas vietā esošai personai ir savs dvielis, papildu dvieļa neizsniegšana, protams, neaizskartu šīs personas pamattiesības. Tomēr absolūta un visaptveroša paļaušanās uz šādu personas pašaprūpes iespēju nav pamatota iepriekšminēto iemeslu dēļ - proti, personas iespēja iegūt savā turējumā dvieli nebūt nav garantēta. Tātad nepamatota pieņēmuma rezultātā personām, kuras neatbilst minētajai prezumpcijai, tiek liegtas iespējas uzturēt sava ķermeņa higiēnu un attiecīgi pret tām tiek īstenota cietsirdīga un cilvēka cieņu pazemojoša izturēšanās, kas atkarībā no konkrētajiem apstākļiem ietekmē gan indivīda fizisko, gan psiholoģisko stāvokli. 13.3. Izskatāmajā lietā būtisks ir šāds jautājums: vai Ministru kabinetam bija tiesības apstrīdētajā noteikumu normā noteikt, ka aizturētajām personām ir izsniedzams arī dvielis, proti, vai Ministru kabinets ir rīkojies atbilstoši savām pilnvarām un nav tās izmantojis nepareizi, nepamatoti uzskatot, ka tās ir pārāk šauras? 13.3.1. Saeima norādījusi, ka Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 7. panta pirmā daļa citstarp ietvērusi pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt, ka aizturētajām personām piešķirams dvielis, to saprotot kā higiēnas līdzekli. Tas izrietot arī no Ministru kabineta pienākuma regulējuma izstrādes laikā ņemt vērā personu pamattiesības. Proti, likumdevējs esot piešķīris izpildvarai plašu rīcības brīvību, lai tā, citstarp sekojot līdzi starptautiskajā un nacionālajā tiesu praksē atzītiem cilvēktiesību standartiem attiecībā uz aizturēto personu nodrošināšanu ar personīgās higiēnas līdzekļiem, varētu izdot tādas tiesību normas, kas aizturēto personu tiesības un intereses nodrošinātu pienācīgā apmērā. Savukārt Ministru kabinets uzsvēris, ka dvielis nav uzskatāms par mazgāšanas un personīgās higiēnas līdzekli un tādēļ neesot bijis pamata to ietvert uz pilnvarojuma pamata pieņemtajā nodrošināmo līdzekļu uzskaitījumā. Šāds secinājums izrietot no Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma, kura 19. panta sestajā daļā dvielis minēts līdzās gultas vietai un gultas piederumiem, kā arī no Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumiem Nr. 1022 "Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām", kuros dvielis ierindots starp gultas veļas piederumiem. Satversmes tiesa atzinusi, ka saskaņā ar varas dalīšanas principu izpildvarai ir tiesības izdot noteikumus tikai likumā noteiktos gadījumos un tie nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un likumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu). Proti, Ministru kabinetam var uzdot likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamā regulējuma izstrādāšanu, lai tiktu detalizēta likumā ietvertā politiskā griba vai noteikta likuma īstenošanas kārtība. Šādos normatīvajos aktos nedrīkst ietvert tiesību normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10. punktu). Ja Ministru kabinets tiesību normās paredz plašāku regulējumu, nekā tam uzdots, tas ir pārkāpis pilnvarojuma robežas. Tomēr par pilnvarojuma kļūdu atzīstama arī nepienācīga rīcība, proti, Ministru kabineta uzskats, ka tam sniegtais pilnvarojums neļauj pieņemt noteiktas normas, lai gan likumdevējs ir vēlējies to pieņemšanu. It sevišķi tas attiecas uz gadījumiem, kad Ministru kabinets nav nodrošinājis indivīdam kādus labumus, ko tam būtu vēlējis likumdevējs (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2018-06-0103 18.3. punktu). 13.3.2. Lai izvērtētu, vai pilnvarojums ievērots, jānoskaidro pilnvarojošo normu saturs un mērķis, bet pēc tam jāpārbauda, vai Ministru kabinets, izdodot attiecīgās normas, ir ievērojis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017‑33‑03 13. punktu). Likumdevējs ar Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 7. panta pirmo daļu pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt aizturētā uztura, mazgāšanas un personīgās higiēnas līdzekļu nodrošinājuma normas, bet pats jau iepriekš noteicis, kādai jābūt aizturētās personas guļvietai. Kā norādīts jau iepriekš, mazgāšanās un personiskā higiēna nozīmē personas rūpes par sava ķermeņa tīrību. Atbilstoši Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 2. panta otrajai daļai īslaicīgās aizturēšanas vietā ir jābūt iekārtotai citstarp mazgāšanās telpai. Savukārt no mazgāšanās nav nošķirama ķermeņa nožāvēšana vai noslaucīšana pirms atgriešanās sociālajā vidē. Līdz ar to Ministru kabineta norāde, ka dvielis nav uzskatāms par personīgās higiēnas piederumu, ir tiešā pretrunā ar šā priekšmeta būtību. Tāpat arī Ministru kabineta arguments, ka Apcietinājumā turēšanas kārtības likumā dvielis ir minēts līdzās individuālai gultas vietai un gultas piederumiem, tam attiecīgi nozīmējot, ka dvielis ir gultas veļas sastāvdaļa, un neļaujot to ietvert apstrīdētajā noteikumu normā, nav pamatots. Jēdzienu uzskaitījums blakus nenozīmē, ka tos visus apvienotu viens virsjēdziens. Līdz ar to likumdevējs, pilnvarojot Ministru kabinetu noteikt mazgāšanas un higiēnas līdzekļu nodrošinājuma normas, nebija liedzis Ministru kabinetam tajās ietvert arī dvieli; tieši pretēji - šāda rīcība atbilstu pilnvarojuma būtībai. Turklāt ir būtiski pilnvarojuma mērķi netraktēt pārāk šauri. Proti, izpildvarai, interpretējot pilnvarojošo likuma normu, ir jāievēro paša likuma būtība un mērķis, kuru aizsardzībai likums ir pieņemts, kā arī no tiesību sistēmas izrietošas prasības (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. 2015-05-03 13.3. punktu un 2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019‑37‑0103 18.3.2. un 23. punktu). Izskatāmajā situācijā likumdevēja pilnvarojums ir tieši saistīts ar mērķi noteikt aizturētajai personai tādus apstākļus, kas atbilst cilvēka cieņas principam un nepārkāpj no Satversmes 95. panta otrā teikuma izrietošo cietsirdīgas un cilvēka cieņu pazemojošas izturēšanās aizliegumu. Šāds secinājums izriet arī no tiesību sistēmas, kuras pamatā ir visu valsts varas atzaru pienākums savā darbībā ievērot cilvēktiesības un citus vispārējos tiesību principus. Līdz ar to Ministru kabinetam bija praktiski un aktīvi jāizvērtē tas, cik ilgi personas tiek turētas īslaicīgās aizturēšanas vietās un kas tām nepieciešams, lai būtu nodrošināta šīs uzturēšanās atbilstība cilvēka cieņas principam. Aizturētajām personām to higiēnai nepieciešamos līdzekļus nedrīkst piešķirt formāli, nenodrošinot to faktisko pielietojamību mērķa - cilvēka cienīga eksistence - sasniegšanai un attiecīgi apejoties ar tos saņemošo personu kā ar objektu. Nenosakot aizturētajai personai pilnvērtīgu mazgāšanas un personīgās higiēnas līdzekļu nodrošinājumu atbilstoši likumdevēja noteiktajam deleģējumam, Ministru kabinets ir pārkāpis cietsirdīgas un cilvēka cieņu pazemojošas izturēšanās aizliegumu. Ministru kabinetam atbilstoši tam piešķirtajam pilnvarojumam kopsakarā ar pienākumu ievērot cilvēka cieņu bija jānoteic, ka personām īslaicīgās aizturēšanas vietā piešķirams dvielis. Noteikumu Nr. 38 4. pielikums, ciktāl tas neparedz dvieļa izsniegšanu, pārkāpj cietsirdīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegumu un attiecīgi neatbilst Satversmes 95. panta otrajam teikumam.