14. Article

Ikvienai institūcijai, kas izdod normatīvos aktus, ir pienākums periodiski pārskatīt tās noteikto tiesisko regulējumu, lai izvērtētu tā nepieciešamību atbilstoši faktisko un tiesisko apstākļu izmaiņām, kuras tiesību normas pieņemšanas brīdī var būt grūti vai pat neiespējami prognozēt. Tādējādi tiek nodrošināta tiesiskā regulējuma atbilstība faktiski pastāvošajām sabiedrības vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 10. marta sprieduma lietā Nr. 2021-24-03 31.2. punktu). Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 7. panta ceturtā daļa kopš likuma spēkā stāšanās 2005. gada 21. oktobrī līdz 2022. gada 17. februārim nebija tikusi pārskatīta. Proti, norma, kas noteic, ka aizturētajiem nodrošināma tikai atsevišķa guļvieta, matracis un sega, bijusi spēkā gandrīz 17 gadus. Savukārt Noteikumi Nr. 38 kopš 2006. gada 25. janvāra ir grozīti vienu reizi, 2012. gada 6. novembrī, ar šiem grozījumiem nosakot speciālā uztura normas īslaicīgās aizturēšanas vietā ievietotajām personām, kas tām nodrošināmas, ja konvojēšanas laikā no īslaicīgās aizturēšanas vietas uz tiesu vai procesuālo darbību veikšanai nav iespējams nodrošināt ēdienreizi īslaicīgās aizturēšanas vietā. Proti, arī šie noteikumi attiecībā uz īslaicīgās aizturēšanas vietā esošo personu stāvokli pēc būtības nav tikuši pārskatīti ļoti ilgi. Šajā laikposmā ir turpinājusies gan sabiedrības attīstība, pieaugot izpratnei par cilvēka cieņu, gan arī valsts finanšu resursu pieaugums. Tāpat šajā laikposmā ir publicēti gan Spīdzināšanas novēršanas komitejas, gan tiesībsarga ziņojumi par situāciju īslaicīgās aizturēšanas vietās. Līdz ar to tiesību normu pieņēmējiem ir bijis pamats pārskatīt apstrīdētā regulējuma atbilstību faktiskajai situācijai, lai novērstu cilvēka cieņai neatbilstošu izturēšanos. Pilnvarojums izpildvarai pieņemt noteiktas tiesību normas parasti tiek paredzēts citstarp tieši tādēļ, ka Ministru kabinets var ātrāk reaģēt uz noteiktiem apstākļiem un pielāgot tiem izdotās tiesību normas (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 14. punktu; sk. arī: Uhle A. In: Kluth W., Krings G. (Hrsg.) Gesetzgebung. Rechtsetzung durch Parlamente und Verwaltungen sowie ihre gerichtliche Kontrolle. Heidelberg: Müller, 2014, S. 592). Tas nozīmē, ka Ministru kabinetam bija iespēja ātrāk reaģēt uz apstrīdētās noteikumu normas grozīšanas nepieciešamību. Tāpat pilnvarojuma esence nereti izriet no Ministru kabineta piesaistes nozarei, kas nozīmē arī specifiskas zināšanas par personu vajadzībām (ibid.). Savukārt parlamentārā paškontrole ir daļa no parlamenta novērošanas un korekcijas pienākuma, kas izriet no parlamenta pienākuma nodrošināt, ka tā pieņemtās tiesību normas ne tikai sākotnēji ir bijušas, bet arī paliek atbilstošas konstitūcijai (sk.: Höfling W., Engels A. In: Kluth W., Krings G. (Hrsg.) Gesetzgebung. Rechtsetzung durch Parlamente und Verwaltungen sowie ihre gerichtliche Kontrolle. Heidelberg: Müller, 2014, S. 857, 864). Šādas paškontroles norise ir balstīta gan parlamenta pašiniciatīvā, gan arī citu personu, piemēram, ziņotāju, rīcībā (ibid., S. 853). Kā jau vairākkārt uzsvērts šajā spriedumā, uz īslaicīgās aizturēšanas vietās turēto personu cilvēka cieņai neatbilstošo stāvokli ir norādīts vairākos avotos un vairāku gadu garumā. Tāpat arī likumdevējam ar parlamentārās kontroles starpniecību vai citiem tā rīcībā esošajiem tiesiskajiem līdzekļiem ir jāgādā, lai pilnvarojums tiktu izpildīts atbilstoši Satversmei (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010‑40‑03 10.3. punktu un 2018. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2018‑06‑0103 18.3. punktu). Izskatāmās lietas apstākļos, kad ilgstoši līdzās likumdevēja pieņemtajai tiesību normai par aizturētajām personām nodrošināmajiem mazgāšanas un personīgās higiēnas līdzekļiem pastāvējušas Ministru kabineta pieņemtas normas, kas ir pretrunā ar likumdevēja noteikto mērķi, likumdevējam pašam bija pienākums gādāt par to, lai šī juridiskā pretruna tiktu konstatēta un nekavējoties novērsta (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2018-06-0103 18.3. punktu). Tomēr no lietas materiāliem nav secināms, ka likumdevējs būtu šo pretrunu konstatējis un centies novērst. Papildus tam Satversmes tiesa vērš uzmanību uz tiesībsarga ziņojumos ietverto norādi, ka no cilvēka pamattiesību viedokļa laikposmam, kuru persona pavada īslaicīgās aizturēšanas vietā, vajadzētu būt minimālam un arī attiecībā uz apcietinātajām un notiesātajām personām, kas īslaicīgās aizturēšanas vietās ir ievietotas procesuālo darbību veikšanai, šo laikposmu vajadzētu ierobežot līdz septiņām darba dienām (sk., piemēram, tiesībsarga 2019. gada 28. marta ziņojuma par vizīti Jūrmalas iecirkņa īslaicīgās aizturēšanas vietā 5. lpp., 2019. gada 3. maija ziņojuma par vizīti Valmieras iecirkņa īslaicīgās aizturēšanas vietā 7. lpp., 2019. gada 23. maija ziņojuma par vizīti Saldus iecirkņa īslaicīgās aizturēšanas vietā 6. lpp. u. c.). Uz šo aspektu būtisku uzmanību vērsusi arī Spīdzināšanas novēršanas komiteja (sk. Spīdzināšanas novēršanas komitejas 2017. gada 29. jūnija ziņojuma Latvijas valdībai par 2016. gada 12.-22. aprīļa vizīti 13. punktu. Pieejams: https://www.coe.int/en/web/cpt/states). Nodrošinot to, ka personas īslaicīgās aizturēšanas vietās tiek turētas maksimāli īsu laiku, tiktu mazināts arī tām no šo vietu specifikas izrietošais cilvēka cieņas aizskāruma risks.