3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto likuma normu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmes 95. panta otrajam teikumam. Tiesiskais regulējums pārkāpjot Cilvēktiesību konvencijas 3. pantu un attiecīgi arī Satversmes 95. panta otro teikumu tikai tad, ja radīts aizskārums, kas pārsniedz minimālo cietsirdības līmeni. Esot būtiski tas, ka apstrīdētā likuma norma attiecas uz aizturēto personu turēšanas apstākļiem, kas saistīti ar īslaicīgās aizturēšanas vietu režīmu. Proti, atrašanās īslaicīgās aizturēšanas vietā jau pati par sevi paredzot noteiktus tiesību ierobežojumus un radot personai zināmas ciešanas. Turklāt prasības attiecībā uz īslaicīgās aizturēšanas vietām tiekot izvirzītas, ņemot vērā to, ka personas uzturēšanās šajās telpās un apstākļos ir īslaicīga. Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai (turpmāk - Spīdzināšanas novēršanas komiteja) tās 1992. gada apkopojumā par aizturēšanas apstākļiem esot atzinusi: ņemot vērā to, cik ilgi personas tiek aizturētas policijā, nevar prasīt, lai fiziskie apstākļi policijas iecirknī būtu līdzvērtīgi apstākļiem citās brīvības atņemšanas vietās, kur personas uzturas ilgāku laiku. Nosakot šādas aizturēšanas vietas iekārtojuma kritērijus, nodrošināmo priekšmetu vidū minēts matracis un sega, bet ne spilvens. To atspoguļojot arī Spīdzināšanas novēršanas komitejas prakse attiecībā uz Latviju. Proti, 1999., 2002. un 2007. gada vizīšu laikā Spīdzināšanas novēršanas komiteja izteikusi rekomendācijas attiecībā uz aizturēto personu nodrošināšanu ar tīru matraci un segu, bet neesot norādījusi, ka aizturētajām personām būtu nodrošināmi arī spilveni. Šādas norādes nesaturot arī Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojums pēc 2016. gada vizītes. Tādējādi Saeima secina, ka no cilvēktiesību standartiem neizriet pienākums nodrošināt katram aizturētajam spilvenu un apstrīdētā likuma norma nodrošina atbilstošus apstākļus aizturētajām personām, jo spilvena neesība pati par sevi nesasniedzot tādu smaguma līmeni, kāds nepieciešams personas tiesību pārkāpuma konstatēšanai. Tādējādi apstrīdētā likuma norma atbilstot Satversmes 95. panta otrajam teikumam. Šādu secinājumu apstiprinot arī Latvijas tiesu prakse. Piemēram, Administratīvā apgabaltiesa, vērtējot uzturēšanās apstākļus Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Jēkabpils iecirkņa īslaicīgās aizturēšanas vietā, 2016. gada 30. oktobra spriedumā secinājusi, ka spilvena trūkums nav uzskatāms par tik nozīmīgu, lai varētu atzīt, ka personai tiek liegta iespēja baudīt pilnvērtīgu miegu. Attiecīgi šāds komforta samazinājums neesot atzīts par tādu apstākli, kas liecinātu par personai Satversmes 95. pantā garantēto tiesību pārkāpumu. Turklāt Saeima norāda, ka likumdevējs periodiski izvērtē iespējas pilnveidot normatīvo regulējumu, tostarp uzlabojot aizturēto personu sadzīves apstākļus. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2021. gada 8. decembra sēdē esot apspriests jautājums par apstākļiem īslaicīgās aizturēšanas vietās, citstarp arī par aizturēto personu tiesībām saņemt spilvenu. Saeima neapšauba to, ka prasība nodrošināt aizturētās personas ar dvieli izriet no minimālajām prasībām attiecībā uz apstākļiem īslaicīgās aizturēšanas vietās. Esot pašsaprotami tas, ka cilvēkam jādzīvo sanitāros apstākļos un jābūt nodrošinātām pietiekamām iespējām apkopt sevi un uzturēt savu ķermeni tīru. Nespēja apmierināt šīs pamatvajadzības pienācīgā līmenī liekot cilvēkam justies pazemotam. Tādēļ īslaicīgās aizturēšanas vietās vajagot būt nodrošinātiem adekvātiem higiēnas līdzekļiem. To, ka īslaicīgās aizturēšanas vietās turētās personas jānodrošina arī ar personīgās higiēnas piederumiem, tostarp dvieli, apliecinot arī Spīdzināšanas novēršanas komitejas prakse. Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma pieņemšanas mērķis bijis nodrošināt minimālajiem cilvēktiesību standartiem atbilstošus sadzīves apstākļus īslaicīgās aizturēšanas vietās. Tomēr likumā nevarot pilnībā un detalizēti aprakstīt visas iespējamās prasības, tādēļ tajā ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam detalizētāk izvērst nepieciešamo regulējumu. Turklāt šāda regulējuma izstrādes laikā Ministru kabinetam esot pienākums ņemt vērā personu pamattiesības. Tātad likumdevējs esot piešķīris izpildvarai plašu rīcības brīvību, lai tā, citstarp sekojot līdzi starptautiskajā un nacionālajā tiesu praksē atzītiem cilvēktiesību standartiem attiecībā uz aizturēto personu nodrošināšanu ar personīgās higiēnas līdzekļiem, varētu izdot tādas tiesību normas, kas aizturēto personu tiesības un intereses nodrošinātu pienācīgā apmērā. Līdz ar to likumdevējs, uzliekot Ministru kabinetam pienākumu noteikt personīgās higiēnas līdzekļu nodrošinājuma normas, neesot ierobežojis izpildvaras iespējas rīkoties atbilstoši Satversmes 95. pantam un, ņemot vērā īslaicīgās aizturēšanas vietu specifiskos apstākļus, nodrošināt aizturēto personu tiesības.