7. Article

Satversmes ievada ceturtā rindkopa noteic, ka Latvija kā demokrātiska un tiesiska valsts balstās uz cilvēka cieņu. Cilvēka cieņa un katra indivīda vērtība ir pamattiesību būtība, un tā kā konstitucionāla vērtība raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2018‑08‑03 11. punktu). Kā pamattiesība cilvēka cieņa piemīt ikvienam cilvēkam neatkarīgi no jebkādiem nosacījumiem (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑24‑03 17.1. punktu). Līdz ar to demokrātiskā tiesiskā valstī gan likumdevējam, pieņemot tiesību normas, gan tiesību normu piemērotājam, tās piemērojot, ir jārespektē cilvēka cieņa (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2018‑08‑03 11. punktu). Konkretizējot noteiktas cilvēka cieņas izpausmes, Satversmes 95. panta otrais teikums aizliedz spīdzināšanu, kā arī cietsirdīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu izturēšanos. 7.1. Katrs no šiem jēdzieniem apzīmē citāda veida darbību ar individuāli vērtējamu ietekmi uz personu. Proti, Latvijas tiesību zinātnē skaidrots, ka spīdzināšana ir saprotama kā īpaša cietsirdīga rīcība, apzināti radot personai ļoti nopietnas un nežēlīgas fiziskas un garīgas ciešanas nolūkā sasniegt kādu konkrētu mērķi, kuru raksturo vairākkārtēja vai ilgstoša sevišķu sāpju vai lielu ciešanu sagādāšana cietušajiem (sk.: Bitāns A., Judins A. 95. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 212. lpp.). Cietsirdīga izturēšanās pret cilvēku ir tāda nežēlīga, bezjūtīga vai vienaldzīga izturēšanās pret citu personu, kuras rezultātā tai radīta dziļa apkaunojuma vai aizvainojuma sajūta vai cits kaitējums, piemēram, fiziskas sāpes, miesas bojājumi vai nāve. Savukārt par pazemojošu izturēšanos atzīstama rīcība, kas personai rada dziļu personisku negatīvu psiholoģisku pārdzīvojumu - apkaunojuma vai aizvainojuma sajūtu. Pazemojoša izturēšanās var nebūt saistīta ar intensīvām ciešanām, taču to raksturo cilvēka cieņu ignorējoša rīcība, kas rada baiļu, moku, pakļautības sajūtu kaut vai tikai paša upura prātā (sk.: Mits M. Spīdzināšanas aizliegums. Grām.: Ziemele I. (zin. red.) Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2021, 106. lpp.) Šādas izturēšanās konstatācijai nepietiek ar to, ka persona ir sasniegusi noteikto psihoemocionālo stāvokli; jautājums ir par to, vai vidusmēra jutības cilvēks konkrētajā situācijā izjustu personisku negatīvu psiholoģisku pārdzīvojumu (sk.: Bitāns A., Judins A. 95. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 211. lpp.). Valstij ir pienākums izvairīties no Satversmes 95. panta otrā teikuma pārkāpuma, kā arī nodrošināt personas aizsardzību pret šāda veida apdraudējumu no citu personu puses. 7.2. Noskaidrojot Satversmē ietverto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 2. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-07-01 16.2. punktu). Proti, ir jānodrošina Satversmes normu un Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos ietverto cilvēktiesību normu savstarpēja harmonija (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2020‑39‑02 18. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš Satversmes 95. pantu ir konkretizējusi kopsakarā ar Cilvēktiesību konvencijas 3. pantu, kas paredz, ka nevienu nedrīkst spīdzināt, nedz arī pakļaut cietsirdīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodam (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 5. punktu un 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010‑44‑01 8.1. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka minētais pants ietver vienu no demokrātiskas valsts pamatvērtībām un paredz absolūtu cilvēktiesību aizsardzības garantiju, no kuras īstenošanas dalībvalsts nav tiesīga atkāpties pat ārkārtas situācijās un neatkarīgi no tā, kādu noziedzīgu nodarījumu persona šķietami paveikusi, kā arī neatkarīgi no tās uzvedības (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 1996. gada 15. novembra sprieduma lietā "Chahal v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 22414/93, 79. punktu un 2006. gada 4. jūlija sprieduma lietā "Ramirez Sanchez v. France", pieteikums Nr. 59450/00, 116. punktu). Spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās vai sodīšanas aizliegums ir noteikts kā civilizācijas vērtība, kas ir cieši saistīta ar cilvēka cieņas ievērošanu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2015. gada 28. septembra sprieduma lietā "Bouyid v. Belgium", pieteikums Nr. 23380/09, 81. punktu). Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei atšķirība starp spīdzināšanu, necilvēcīgu apiešanos vai sodīšanu un pazemojošu apiešanos vai sodīšanu galvenokārt izriet no nodarīto ciešanu intensitātes atšķirībām (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1978. gada 18. janvāra sprieduma lietā "Ireland v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 5310/71, 167. punktu). Spīdzināšana ir definējama kā apzināta necilvēcīga izturēšanās, kas izraisa ļoti nopietnas un nežēlīgas ciešanas (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1978. gada 18. janvāra sprieduma lietā "Ireland v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 5310/71, 167. punktu). Par necilvēcīgu tiesa atzinusi tādu izturēšanos, kas citstarp bija apzināta, tika piemērota stundām ilgi un izraisīja reālus miesas bojājumus vai spēcīgas fiziskas un garīgas ciešanas (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 26. oktobra sprieduma lietā "Kudła v. Poland", pieteikums Nr. 30210/96, 92. punktu). Savukārt par pazemojošu atzīta izturēšanās, kas apkauno vai nonicina indivīdu, ignorē viņa cilvēka cieņu vai nonicina to, vai izraisa baiļu, ciešanu vai mazvērtības sajūtu, kas spēj salauzt indivīda morālo un fizisko pretestību. Kritērija izpildei pietiek ar to, ka upuris tiek pazemots viņa paša acīs, pat ja ne citu acīs (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2011. gada 21. janvāra sprieduma lietā "M.S.S. v. Belgium and Greece", pieteikums Nr. 30696/09, 220. punktu). Šīs attieksmes novērtējumā mazāk būtisks ir jautājums par faktiskām ciešanām, bet vairāk - jautājums par pazemojuma sajūtu. Būtiski, ka Cilvēktiesību konvencijas 3. pants jeb tajā ietvertais aizliegums neattiecas uz visiem sliktas izturēšanās (ill‑treatment) gadījumiem. Proti, konkrēta situācija ietilpst 3. panta tvērumā tikai tad, ja ir sasniegusi minimālo smaguma pakāpi. Šīs pakāpes novērtējums ir relatīvs un atkarīgs no visiem lietas apstākļiem, piemēram, izturēšanās ilguma, izturēšanās ietekmes uz personas fizisko vai garīgo veselību, kā arī dažos gadījumos no cietušās personas dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2021. gada 7. decembra sprieduma lietā "Savran v. Denmark", pieteikums Nr. 57467/15, 122. punktu). Lai noteiktu, vai ir sasniegta minētā smaguma pakāpe, var ņemt vērā arī citus faktorus, jo īpaši nolūku, kura dēļ slikta izturēšanās tika īstenota, kā arī tās pamatā esošo nodomu vai motivāciju (tomēr nodoma trūkums nevar pārliecinoši izslēgt iespēju konstatēt 3. panta pārkāpumu), kontekstu, kurā izturēšanās tika īstenota, piemēram, paaugstinātas spriedzes un emociju atmosfēru, kā arī to, vai cietušais ir vai nav bijis neaizsargātā stāvoklī (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2016. gada 15. decembra sprieduma lietā "Khlaifia and Others v. Italy", pieteikums Nr. 16483/12, 160. punktu). Personas atrašanās neaizsargātā stāvoklī parasti tiek izprasta kā personas nebrīve, tostarp atrašanās īslaicīgās aizturēšanas vietā (ibid.). 7.3. Arī Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 7. panta pirmais teikums noteic, ka nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgam, necilvēcīgam vai pazemojošam sodam vai apieties ar viņu tādā veidā. Savukārt Pakta 10. panta pirmā daļa noteic, ka pret visām personām, kurām atņemta brīvība, jāizturas cilvēciski un respektējot cilvēka personībai piemītošo pašcieņu. Tas nozīmē, ka pret personām, kurām ir ierobežota brīvība, nedrīkst izturēties pretēji Pakta 7. panta noteikumiem, kā arī šīs personas nedrīkst tikt pakļautas citām grūtībām vai ierobežojumiem, kā tikai tiem, kas izriet no brīvības atņemšanas apstākļiem. Personas, kurām atņemta brīvība, bauda visas tiesības, kas noteiktas Paktā, ar tiem ierobežojumiem, kas slēgtā vidē ir neizbēgami, un šo personu cieņas aizsardzība ir jānodrošina tieši tāpat kā attiecībā uz personām, kuru brīvība nav ierobežota (sk.: General Comment No. 21: Replaces general comment 9 concerning humane treatment of persons deprived of liberty (Art.10):10/04/92, Human Rights Committee, para 3). Citstarp Pakta 10. panta pirmā daļa attiecas uz valsts pienākumu nodrošināt personu, kurām atņemta brīvība, pamatvajadzību apmierināšanu, piemēram, attiecībā uz pārtiku, apģērbu, medicīnisko aprūpi, sanitārajām labierīcībām, izglītību, darbu, atpūtu, kameru apgaismojumu, saziņu ar ārpasauli, pastaigām un privātumu (sk.: Nowak M. U.N. Covenant of Civil and Political Rights. CCPR Commentary. 2nd revised edition. Kehl am Rhein: Engel, 2005, p. 250). Latvijas Republika ir ratificējusi vairākas konvencijas, kuras nosaka necilvēcīgas un cieņu pazemojošas sodīšanas aizliegumu. Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem izturēšanās vai sodīšanas veidiem 2. panta pirmā daļa noteic: katra dalībvalsts veic efektīvus likumdošanas, administratīvos, tiesas vai citus pasākumus, lai nepieļautu, ka tās jurisdikcijai pakļautajā teritorijā notiek spīdzināšanas akti. Savukārt šīs konvencijas 16. panta pirmās daļas pirmais teikums paredz katras dalībvalsts apņemšanos visās tās jurisdikcijai pakļautajās teritorijās aizliegt citus nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās un sodīšanas aktus, ko nevar uzskatīt par spīdzināšanu, kā tā definēta konvencijas 1. pantā, ja šādus aktus veic valsts amatpersona vai kāda cita persona, kas rīkojas ar oficiālām pilnvarām, vai ja tos veic šādu personu veiktas kūdīšanas dēļ vai ar to tiešu vai netiešu piekrišanu. Atbilstoši minētās konvencijas 11. pantam kopsakarā ar 16. panta pirmās daļas otro teikumu katra dalībvalsts sistemātiski pārrauga nopratināšanas noteikumus, instrukcijas, metodes un praksi, kā arī kārtību, kas nosaka jebkurā tās jurisdikcijai pakļautā teritorijā aizturētu, apcietinātu vai jebkādā citā veidā ieslodzītu personu turēšanu ieslodzījumā un izturēšanos pret šādām personām, lai nepieļautu nekādus spīdzināšanas un nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās un sodīšanas gadījumus. Tāpat Latvijas Republika ir pievienojusies 1987. gada 26. novembra Eiropas konvencijai par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu. Saskaņā ar to ir izveidota Spīdzināšanas novēršanas komiteja, kas apmeklē jebkuru Eiropas Padomes dalībvalstu jurisdikcijā esošu vietu, kur atrodas personas, kam valsts pārvaldes iestāde ir atņēmusi brīvību, un pārbauda izturēšanos pret šādām personām, lai nepieciešamības gadījumā pastiprinātu šādu personu aizsardzību pret spīdzināšanu un pret necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodu. Pēc katra apmeklējuma Spīdzināšanas novēršanas komiteja valstij nosūta ziņojumu par apmeklējuma laikā konstatētajiem faktiem, ietverot tajā arī rekomendācijas. 7.4. Pieteikuma iesniedzēja norādījusi: to, ka īslaicīgās aizturēšanas vietā ievietotai personai netiek izsniegts spilvens un dvielis, var uzskatīt par cietsirdīgu un cilvēka cieņu pazemojošu izturēšanos pret šo personu. Proti, nav norādīts, ka persona būtu tikusi pakļauta spīdzināšanai, bet, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, persona esot pakļauta pārējiem Satversmes 95. panta otrajā teikumā aizliegtajiem rīcības veidiem. Arī pirmšķietami secināms, ka apstrīdētajā regulējumā nav noteikta tāda darbība, kas būtu pielīdzināma spīdzināšanai. Atbilstoši Satversmes 94. pantam ir pieļaujams tas, ka personai noteiktos gadījumos - saskaņā ar likumu - tiek atņemta un ierobežota brīvība. Tostarp ir pieļaujama personas aizturēšana. Lai Cilvēktiesību konvencijas 3. pants attiektos uz brīvības atņemšanu un tās ietvaros nepieļaujamu cietsirdīgu un pazemojošu attieksmi, ciešanām un pazemojumiem ir jāpārsniedz neizbēgamo ciešanu un pazemojuma elements, kas saistīts ar pašu brīvības atņemšanu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 27. janvāra sprieduma lietā "Neshkov and Others v. Bulgaria", pieteikumi Nr. 36925/10, 21487/12, 72893/12, 73196/12, 77718/12 un 9717/13, 228. punktu). Valstij ir jānodrošina, ka persona ir aizturēta apstākļos, kas atbilst cilvēka cieņai, ka brīvības atņemšanas izpilde nepakļauj attiecīgo personu ciešanām vai grūtībām, kuru intensitāte pārsniedz neizbēgamo ciešanu līmeni, kas raksturīgs brīvības atņemšanai, un ka, ņemot vērā praktiskās prasības, kas saistītas ar ieslodzījumu, personas veselība un labklājība ir pienācīgi nodrošināta (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada 26. oktobra sprieduma lietā "Kudła v. Poland", pieteikums Nr. 30210/96, 94. punktu). Novērtējot aizturēšanas apstākļus, jāņem vērā šo apstākļu kumulatīvā ietekme, kā arī konkrēti pieteikuma iesniedzēja apgalvojumi. Jāņem vērā arī tā perioda ilgums, kurā persona ir aizturēta konkrētajos apstākļos (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2012. gada 22. maija sprieduma lietā "Idalov v. Russia", pieteikums Nr. 5826/03, 94. punktu). Atbilstoši iepriekšminētajiem kritērijiem apstākļi brīvības atņemšanas vietā, tostarp īslaicīgās aizturēšanas vietā, drīkst būt vien tiktāl ierobežojoši, ciktāl tas atbilst brīvības atņemšanas vietas būtībai, un tie nedrīkst būt cietsirdīgi vai indivīdu apkaunojoši, nonicinoši vai pazemojoši. Proti, tiem ir jāatbilst cilvēka cieņai. Līdz ar to Satversmes 95. panta otrais teikums ietver valsts pienākumu brīvības atņemšanas vietās nodrošināt cilvēka cieņai atbilstošus apstākļus un nepieļaut cietsirdīgu vai cieņu pazemojošu izturēšanos pret personu.