4. Article

No labas likumdošanas principa izrietošās prasības ir labas likumdošanas principa konkretizācijas elementi, kas citstarp dod iespēju saprast, kāpēc likumdevējs noteicis konkrētu pamattiesību ierobežojumu un kādu apsvērumu dēļ šāds ierobežojums demokrātiskā tiesiskā valstī ir pieļaujams (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 27. maija sprieduma lietā Nr. 2020-49-01 24.2. punktu). Nosakot pārejas noteikumus, labas likumdošanas princips uzliek likumdevējam pienākumu pārliecināties par to ietekmi uz jau pastāvošajām tiesiskajām attiecībām un nodrošināt personas un sabiedrības interešu mijiedarbību tieši pārejas periodā, kad personai ir jāpārkārto sava rīcība atbilstoši jaunajiem apstākļiem (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2020-30-01 15. punktu). Piekrītu Sprieduma 19. punktā secinātajam, ka apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir vērsts uz to, lai paaugstinātu pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību ieguvušo un patstāvīgu praksi projektēšanā īstenojošo personu izglītības, kā arī no tās izrietošo prasmju, kompetenču un zināšanu līmeni. Tāpat piekrītu, ka apstrīdētā norma kalpo tam, lai būtu nodrošināta būvprojekta kvalitāte un atbilstība normatīvajiem aktiem un attiecīgi arī gan būves kvalitāte un drošums, gan arī citu cilvēku tiesības, tostarp tiesības uz dzīvību, veselību un labvēlīgu vidi. Likumdevējam ir rīcības brīvība paaugstināt profesionālās izglītības prasības, lai nodrošinātu būvprojektu kvalitāti un atbilstību normatīvajiem aktiem un tādējādi arī būves kvalitāti un drošumu. Tomēr, pieņemot šādu tiesisko regulējumu, likumdevējam ir jāievēro no labas likumdošanas principa izrietošās prasības un jāpamato, kādēļ personām ar jau iepriekš iegūtu būvprakses sertifikātu un patstāvīgās prakses tiesībām būtu nepieciešams noteikt pienākumu iegūt otrā līmeņa augstāko izglītību. It sevišķi ņemot vērā Sprieduma 15. punktā uzsvērto nodarbinātības nozīmi personas dzīvē, likumdevējs nedrīkstētu tiesības uz nodarbinātību ierobežot bez īpaša pamatojuma. Protams, personas nevar paļauties uz to, ka vienmēr varēs turpināt darbu uzsāktajā profesijā, nemainoties ar to saistītajām izglītības un citām prasībām. Tomēr šādiem personas tiesību ierobežojumiem jābūt rūpīgi apsvērtiem, līdzsvarojot personas un sabiedrības intereses, kā arī pienācīgi pamatojot ierobežojumu nepieciešamību. 4.1. Nav noliedzams tas, ka no būvinženiera kvalifikācijas ir atkarīga būves kvalitāte un drošība. Tomēr no apstrīdētās normas un Būvniecības likuma 13. panta izstrādes materiāliem neizriet, ka pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību ieguvušo un nozarē jau vairākus gadus strādājušo būvinženieru darba kvalitāte būtu zemāka nekā tām personām, kuras jau sākotnēji bija ieguvušas otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību. Proti, likumdevējs nav pamatojis, ka tieši to būvspeciālistu darba kvalitāte, kuriem ir pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība, būtu šķērslis kvalitatīva būvniecības procesa nodrošināšanai. Arī Tieslietu ministrija savā viedoklī norādījusi, ka no likumprojekta anotācijas nav saprotams konkrēto apstrīdētajā normā ietverto prasību noteikšanas pamatojums - nav pamatota nepieciešamība paaugstināt šīs prasības, nav izvērtētas konkrētajā jomā identificētās problēmas, nav izanalizēti riski, kas rastos tādā gadījumā, ja prasības netiktu paaugstinātas, nav vērtētas alternatīvas un samērīgums (sk. Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 1. sēj. 113.-115. lp.). Tāpat likumdevējs nav pamatojis to, ka attiecīgajām personām trūktu savai profesionālajai darbībai nepieciešamo fundamentālo zināšanu, kuras attiecīgi būtu jāiegūst. Šādu nozarē jau strādājošu speciālistu praktisko un teorētisko zināšanu novērtējums netika veikts. To apstiprinājusi arī Ekonomikas ministrija darba grupas sēdē, norādot, ka nav konstatēts, ka lielākās projektēšanas problēmas būtu personām ar pirmā līmeņa augstāko izglītību, proti, "šādu datu vispār nav un attiecīgi par tiem vispār nevar runāt" (sk. darba grupas 2013. gada 5. jūnija sēdes audioierakstu). Turklāt darba grupas sēdēs vairākkārt uzsvērta tieši praktiskās pieredzes nozīme, norādot uz to, ka būtiska ir personas gūtā pieredze, nevis tikai izglītība. Proti, darba grupas debatēs izteikts viedoklis, ka "pēc augstākās izglītības iegūšanas speciālists nav gatavs praktiskajam darbam, projektējot bīstamas iekārtas, jo nepieciešama prakse". Izskanējis arī tāds viedoklis, ka "apzinīguma līmenis, uzkrātā pieredze un prasmes cilvēkiem nerodas augstskolā, tās rodas darbā" (sk. darba grupas 2013. gada 5. jūnija sēdes audioierakstu). Tāpat tika norādīts - nevar būt tā, ka persona ar 20 līdz 30 gadu pieredzi zaudē sertifikātu tikai tādēļ, ka nav sasniegts prasītais izglītības līmenis (sk. darba grupas 2014. gada 10. marta sēdes audioierakstu). Sprieduma 22.3. punktā norādīts: "[..] fakts, ka darba grupas sēdēs netika izskatīta vai nebija pieejama statistika, kas apliecinātu to, ka pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību ieguvušo būvinženieru darbs nav tik kvalitatīvs kā otrā līmeņa augstāko profesionālo izglītību ieguvušo būvinženieru darbs, nenozīmē to, ka likumdevējs nevarētu rīkoties atbilstoši piesardzības principam un veicināt arvien augstākas kvalitātes nodrošināšanu visā nozarē." Piesardzības princips demokrātiskā tiesiskā valstī nozīmē to, ka nav jāgaida līdz brīdim, kad reāls kaitējums jau ir faktiski nodarīts. Pietiek ar pamatotām aizdomām par šāda kaitējuma iespējamību, lai valsts jau laikus veiktu efektīvus un samērīgus pasākumus nolūkā nepieļaut kaitējuma iestāšanos. Ja pastāv būtisks un nopietns risks, kuram pakļauta personu veselība un labklājība, tad valstij ir pienākums veikt saprātīgus un piemērotus pasākumus, lai aizsargātu personu pamattiesības jau tad, kad negatīvās sekas vēl nav radušās. Proti, unikālā un neskaidrā situācijā likumdevējam ir tiesības pieņemt lēmumus, kas ir, pirmkārt, balstīti uz saprātīgu pieņēmumu un, otrkārt, vērsti uz pamattiesību aizsardzību, un Satversmes tiesa neapšauba šāda pieņēmuma pamatotību (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 16.1. punktu). Ievērojot minētās atziņas, nepiekrītu tam, ka izskatāmajā lietā būtu piemērojams piesardzības princips. Lai arī apstrīdētā norma ir vērsta uz sabiedrības drošības un tiesību uz dzīvību, veselību un labvēlīgu vidi aizsardzību, no lietas materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs būtu atradies unikālā un neskaidrā situācijā, kad būtiskam un nopietnam riskam ir pakļauta personu veselība un labklājība. Kā jau šajās atsevišķajās domās esmu norādījis, dati par personu ar pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību veiktā darba kvalitāti nemaz netika savākti. Tāpat šajā sakarā jāuzsver, ka apstrīdētā norma tika pieņemta vēl pirms Zolitūdes traģēdijas. 4.2. Atbilstoši labas likumdošanas principam likumdevējam, pieņemot tiesību normas, jāņem vērā arī tajās noteiktā pamattiesību ierobežojuma darbība sociālajā realitātē. Uzskatu, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, to nav pienācīgi izvērtējis un ņēmis vērā. Apstrīdētās normas subjekti ir personas, kuras jau ieguvušas pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību un strādā attiecīgajā specialitātē. Likumdevējs neapsvēra, vai būtu saprātīgi uzlikt šīm personām pienākumu atgriezties studiju procesā, it sevišķi paralēli turpinot darbu. Netika izvērtēts, kādas fiziskas, psiholoģiskas, finansiālas un citādas grūtības šāds tiesiskais regulējums varētu radīt. Personas, kuras skar apstrīdētā norma, var nedzīvot tajās pilsētas, kurās attiecīgo izglītību iespējams iegūt. Tāpat jāņem vērā šo personu darba specifika un iespējas to ikdienā apvienot ar studijām. Turklāt no Ekonomikas ministrijas sniegtās informācijas izriet, ka liela daļa attiecīgo speciālistu jau ir pusmūža gados. Visbeidzot, šīs personas varēja studēt valsts budžeta vietās tikai tad, ja atteicās no iespējas, ka noteikti studiju kursi tiek atzīti, un uzsākt studijas no otrā kursa (sk. Latvijas Lauksaimniecības universitātes sniegto informāciju lietas materiālu 12. sēj. 87. lp.). Līdzīgi Tieslietu ministrija savā viedoklī ir norādījusi, ka nav ticis veikts novērtējums attiecībā uz patstāvīgās prakses tiesību īstenošanai būvinženiera profesijā nepieciešamās izglītības prasību paaugstināšanas sekām, ietekmi, pamatojumu un arī administratīvajām izmaksām, kas personām varētu rasties sakarā ar prasību iegūt otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību (sk. Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 1. sēj. 113.-115. lp.). Arī darba grupas sēdēs izskanējis viedoklis, ka pārejas periods ir utopija. Proti: "[..] mums bija precedents, savulaik arhitektiem piešķīrām patstāvīgās prakses tiesības ar koledžas izglītību. Laikam pirms 10 gadiem šo atļauju atcēla, tikai ar otrā līmeņa augstāko izglītību. No tiem cilvēkiem, kas tajā brīdī zaudēja patstāvīgās prakses tiesības, papildu izglītību ieguva uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi cilvēki, tie, kas tajā brīdī jau mācījās Tehniskajā universitātē. Tas pārejas regulējums, kas mums šobrīd ir iekļauts pārejas noteikumos, tā ir diezgan liela utopija, un mūsu pieredze rāda, ka tā nenotiek" (sk. darba grupas 2014. gada 10. marta sēdes audioierakstu). Tomēr tā dēvētais utopiskais regulējums stājās spēkā. To, ka likumdevējs nav ņēmis vērā sociālo realitāti, citstarp apliecina statistikas dati par apstrīdētās normas sekām. Proti, saskaņā ar Ekonomikas ministrijas sniegto informāciju tikai 15 % personu atbilstoši apstrīdētajai normai ieguvušas otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību patstāvīgas prakses tiesību projektēšanā vai būvekspertīzē turpināšanai (sk. Ekonomikas ministrijas sniegto informāciju lietas materiālu 12. sēj. 56.-57. lp.). Līdz ar to likumdevējs nav atbilstoši labas likumdošanas principam pamatojis to, kāpēc personām ar pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību un pieredzi nozarē, proti, jau iepriekš iegūtu būvprakses sertifikātu un patstāvīgās prakses tiesībām, būtu nepieciešams uzlikt par pienākumu otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības ieguvi.