9. Article

Aizsargājamo teritoriju mežu apsaimniekošana: 9.1. meža zemēs aizliegts veikt mežsaimniecisko darbību no 1. aprīļa līdz 30. septembrim, izņemot: 9.1.1. meža ugunsdrošības un ugunsdzēsības pasākumu veikšanu; 9.1.2. bīstamo koku ciršanu un novākšanu; 9.1.3. meža atjaunošanu ar rokas darbarīkiem (bez motora); 9.1.4. jaunaudžu kopšanu, kur vidējais augstums skuju kokiem ir līdz 0,7 metriem, bet lapu kokiem līdz vienam metram. 9.2. Meža apsaimniekošanu veic tikai saskaņā ar aizsargājamās teritorijas dabas aizsardzības plānu vai, līdz šāda plāna izstrādei, ar Ķekavas novada domes lēmumu, kas balstīts uz eksperta atzinumu; 9.3. Aizsargājamās dabas teritorijās vai to zonās, kur galvenais mērķis ir saglabāt dabiskos biotopus un sugas (galvenokārt dabas liegumos), ir aizliegts: 9.3.1. cirst kokus galvenajā cirtē un rekonstruktīvajā cirtē; 9.3.2. atzarot augošus kokus mežaudzēs, izņemot koku atzarošanu skatu punktu ierīkošanai un uzturēšanai, elektropārvades un citu lineāro komunikāciju uzturēšanai, kā arī satiksmes drošībai uz ceļiem. 9.4. aizsargājamās dabas teritorijās vai to zonās, kur galvenais mērķis ir rekreācija (galvenokārt dabas parkos): 9.4.1. aizliegts cirst kokus kailcirtē un rekonstruktīvajā cirtē; 9.4.2. veicot koku ciršanu galvenajā cirtē, aizliegts: 9.4.2.1. samazināt mežaudzes pirmā stāva biezību zem 0,4, neskaitot stāvošus sausus kokus; 9.4.2.2. veidot mežaudzē par 0,1 hektāru lielākus atvērumus. 9.5. šo noteikumu 10.1. un 10.2. punktā noteiktie aizliegumi neattiecas uz gadījumiem, kad nepieciešami pasākumi īpaši aizsargājamo biotopu un īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu atjaunošanai vai apsaimniekošanai; 9.6. ja slimību inficētie, kaitēkļu invadētie vai citādi bojātie koki rada masveidīgas kaitēkļu savairošanās draudus un var izraisīt audžu bojāeju ārpus dabas lieguma, bojātos kokus atļauts cirst sanitārajā cirtē pēc Valsts meža dienesta sanitārā atzinuma, kurā noteikts konkrēts apjoms šo bojāto koku izvākšanai; 9.7. kopšanas (vai galvenajā) cirtē uz cirsmas hektāru saglabā vismaz 15 dzīvotspējīgus vecākos un lielāko izmēru kokus (ekoloģiskos kokus), vispirms saglabājot resnākos (koku caurmērs lielāks par valdošās koku sugas koku vidējo caurmēru) ozolus, liepas, priedes, ošus, gobas, vīksnas, melnalkšņus un kļavas. Ja šādu koku mežaudzē nav, vispirms saglabā apses un bērzus, kā arī kokus ar lieliem un resniem zariem, dobumainus kokus un kokus ar deguma rētām. 10