10. Article

Pieaicinātā persona - Dr. oec. Kārlis Ketners - norāda, ka no pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas viedokļa vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos atrodas visi zemesgabalu īpašnieki, kuriem izveidojušās piespiedu nomas tiesiskās attiecības un kuri ir reģistrēti Valsts ieņēmumu dienesta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā vai kuriem saskaņā ar likumu būtu jāreģistrējas šajā reģistrā. Tāpat vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos atrodoties visi zemesgabalu īpašnieki, kuriem izveidojušās piespiedu nomas tiesiskās attiecības un kuri nav reģistrēti Valsts ieņēmumu dienesta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā. Apstrīdētā norma esot pieņemta un izsludināta, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību. Tāpat tā esot pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. Apstrīdētā norma nepārprotami nosakot, ka par pakalpojumu sniegšanu uzskatāma arī lietu noma, un, interpretējot apstrīdēto normu kopsakarā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 5. pantu, esot iespējams secināt, ka pakalpojumi, kas sniegti saimnieciskās darbības ietvaros (arī lietu noma), ir apliekami ar pievienotās vērtības nodokli. Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības aizsardzība, jo pievienotās vērtības nodoklis, pildot tā fiskālo funkciju, nodrošina ieņēmumus valsts budžetā. Atbrīvošana no nodokļa samaksas neesot uzskatāma par saudzējošāku līdzekli, jo likumdevējam esot jāīsteno tāda nodokļu politika, kas nodrošina valstij nepieciešamos ieņēmumus. Tāpat par saudzējošāku līdzekli neesot uzskatāms tas, ka pienākums maksāt pievienotās vērtības nodokli tiktu noteikts būvju (ēku) īpašniekiem, jo tādā gadījumā būvju (ēku) īpašnieki, kuriem ir piespiedu nomas tiesiskās attiecības ar pievienotās vērtības nodokļa maksātājiem, nonāktu nelabvēlīgākā situācijā. Pievienotās vērtības nodoklis esot universālo netiešo nodokļu paveids, kas tiekot uzlikts, cik vien tas iespējams, vispārīgi, aptverot gan visas preču ražošanas un izplatīšanas stadijas, gan pakalpojumu sniegšanu. Pievienotās vērtības nodokļa izpratnē darījumi, kas veikti saimnieciskās darbības ietvaros, esot nodokļa objekts, ja vien likumā nav paredzēts atbrīvojums no nodokļa. Nosakot to, vai pakalpojums ir apliekams ar nodokli, esot jāievēro neitralitātes princips un tas, ka par pakalpojumu sniegšanu ir uzskatāms jebkurš darījums, kas nav preču piegāde. Jēdziens "lietu noma" esot jāinterpretē, ievērojot Civillikumā noteikto, ka noma vai īre ir līgums, ar ko viena puse piešķir vai apsola otrai par zināmu nomas vai īres maksu kādas lietas lietošanu. Tas apstāklis, ka dalītā īpašuma gadījumos trūkst civiltiesiskajās attiecībās valdošā līgumu slēgšanas brīvības principa, nemainot darījuma būtību no nodokļu piemērošanas viedokļa. Piespiedu nomas gadījumā pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas pienākumu regulējošās normas esot jāpiemēro vispārējā kārtībā - pienākums veikt norēķinus ar valsts budžetu gulstoties uz pievienotās vērtības nodokļa maksātāju. Ar likumu skaidri noteiktais nomas maksas maksimālais apmērs nebūtu jāpadara atkarīgs no tā, vai zemes īpašnieks kļūst vai nekļūst par pievienotās vērtības nodokļa maksātāju. Jebkuram būves īpašniekam esot subjektīvas tiesības vienošanās neesības gadījumā paļauties uz zemes piespiedu nomas tiesiskās situācijas risinājumu atbilstoši spēkā esošajiem tiesību aktiem, proti, paļauties uz likumā noteiktā apmēra maksu. Likumdevējs esot attiecinājis nomas maksas ierobežojumu uz kopējo darījuma vērtību, nevis tikai uz nomas pakalpojuma tīro ekonomisko vērtību, - tas nozīmējot, ka nomas maksā jau ir ietverts pievienotās vērtības nodoklis. Direktīvas 135. panta 2. punkta otrais teikums esot iztulkojams arī tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstij atbrīvot no pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas pienākuma visu veidu nekustamā īpašuma iznomāšanu, tostarp tādu nomu kā zem daudzdzīvokļu mājām esošās zemes piespiedu noma.