13. Article

Pieaicinātā persona - M. oec. Sabīne Vuškāne - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam. Saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likumu un Direktīvu persona, kas iznomā zemi, tai skaitā piespiedu nomas attiecību ietvaros, veicot sistemātisku, pastāvīgu saimniecisko darbību un gūstot no tās ienākumus, esot uzskatāma par pievienotās vērtības nodokļa maksātāju, savukārt zemes noma - par pakalpojumu, kas apliekams ar pievienotās vērtības nodokli. Reģistrēšanās par pievienotās vērtības nodokļa maksātāju sniedzot iznomātājam iespēju atskaitīt priekšnodokli un tādējādi nodrošinot pievienotās vērtības nodokļa neitralitāti. Proti, tipiskā saimnieciskās darbības darījuma gadījumā pievienotās vērtības nodokļa piemērošana tam neesot uzskatāma par nodokļu maksātāja izmaksām, jo pievienotās vērtības nodoklis nav uzskatāms par pakalpojuma sniedzēja ienākumu, bet gan tiek iekasēts no pakalpojuma saņēmēja un nodokļu maksātājs par attiecīgo darījumu var atskaitīt priekšnodokli. Ja nomas maksas apmērs ir ierobežots, tad iznomātājs, kurš nav pievienotās vērtības nodokļa maksātājs, saņemšot lielāku zemes nomas maksu nekā iznomātājs, kurš ir pievienotās vērtības nodokļa maksātājs un kuram no saņemtās summas ir jāsamaksā arī pievienotās vērtības nodoklis. Tomēr šādai atšķirīgai attieksmei esot leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība - un tas tiekot sasniegts ar nodokļu nomaksu budžetā.