19. Article

Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma nosakot tikai jēdziena "pakalpojumu sniegšana" legāldefinīciju. To, ka pakalpojumu sniegšana (arī lietu noma) par atlīdzību kā saimnieciskās darbības ietvaros iekšzemē veikts darījums ir apliekama ar pievienotās vērtības nodokli, paredzot Pievienotās vērtības nodokļa likuma 5. panta pirmās daļas 2. punkts. Taču šīs tiesību normas satversmību Pieteikumu iesniedzējas nav apstrīdējušas. Izskatāmajā lietā ir apvienotas divas pēc konstitucionālajām sūdzībām ierosinātas lietas. Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmā daļa noteic, ka konstitucionālo sūdzību var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē ietvertās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Proti, pamattiesību aizskārums ir obligāts priekšnoteikums konstitucionālās sūdzības iesniegšanai Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01 7. punktu). Atbilstoši Satversmes tiesas likuma regulējumam personas pamattiesību aizskārums ir konstatējams, ja: pirmkārt, personai Satversmē ir ietvertas konkrētās pamattiesības; otrkārt, tieši apstrīdētā norma aizskar personai Satversmē ietvertās pamattiesības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 30. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-08-01 11. punktu). Tādēļ, lai noskaidrotu, vai tiesvedība lietā ir turpināma, Satversmes tiesa visupirms noskaidros, vai apstrīdētā norma ietilpst Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību tvērumā un vai tieši apstrīdētā norma aizskar Pieteikumu iesniedzējām Satversmē paredzētās pamattiesības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01 5. punktu).