20. Article

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts iespēju sabiedrības interesēs ierobežot šīs tiesības. Minētais pants, no vienas puses, ietver valsts pienākumu nodrošināt īpašuma tiesību aizsardzību, taču, no otras puses, dod valstij arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā. Ar "tiesībām uz īpašumu" Satversmes 105. panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas. Arī personas naudas līdzekļi ir tiesību uz īpašumu objekts (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 15.2. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka nodokļa maksāšanas pienākums personai vienmēr nozīmē Satversmes 105. pantā ietverto tiesību uz īpašumu ierobežojumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 5. punktu). Tādējādi Pieteikumu iesniedzēju mantas aizsardzība ietilpst Satversmes 105. panta pirmajā, otrajā un trešajā teikumā nostiprināto tiesību uz īpašumu tvērumā. 20.1. Līdz ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu. Tādējādi, gan pieņemot nacionālās tiesību normas, gan noskaidrojot nacionālo tiesību normu saturu un piemērojot tās, ir jāņem vērā demokrātiju stiprinošās Eiropas Savienības tiesību normas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā to interpretācija (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 23.1. punktu). Pievienotās vērtības nodokļa likums līdz ar apstrīdēto normu tika pieņemts, ieviešot citstarp Direktīvas prasības. Saskaņā ar Direktīvas 1. pantu kopējās pievienotās vērtības nodokļa sistēmas princips ir tāds, ka precēm un pakalpojumiem piemēro vispārēju nodokli par patēriņu, kas būtu tieši proporcionāls preču un pakalpojumu cenai. Direktīvas 2. panta "c" apakšpunktā ir noteikts, ka pievienotās vērtības nodokli citstarp uzliek pakalpojumu sniegšanai, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds. Direktīvas 135. panta 1.punkta "1" apakšpunktā ir noteikts atbrīvojums no pievienotās vērtības nodokļa, proti, dalībvalstis atbrīvo no nodokļa nekustamā īpašuma iznomāšanu vai izīrēšanu. Savukārt minētā panta otrā daļa noteic, ka šis atbrīvojums neattiecas uz izmitināšanu, kā tā definēta dalībvalstu tiesību aktos, viesnīcu nozarē vai līdzīgas funkcijas nozarēs, tostarp vietu izīrēšanu tūristu nometnēs vai zemesgabalos, kas izveidoti par nometnes vietām; transportlīdzekļu stāvvietu iznomāšanu/izīrēšanu; pastāvīgi uzstādītu iekārtu un mehānismu iznomāšanu/izīrēšanu; seifu izīrēšanu. Tāpat dalībvalstis var piemērot papildu izņēmumus Direktīvas 135. panta 1. punkta "1" apakšpunktā minētā atbrīvojuma darbības jomai. Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi: nav pamata atzīt, ka tikai tāpēc vien, ka zemes iznomāšana piespiedu nomas gadījumā ir noteikta ar likumu, tā neveido pakalpojumu sniegšanu Direktīvas izpratnē. Zemes iznomāšana piespiedu normas gadījumā ir uzskatāma par nekustamā īpašuma iznomāšanu. Direktīvas 135. panta 1. punkta "l" apakšpunkts un 2. punkts ir jāinterpretē tā, ka tie pieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru zemes iznomāšana piespiedu nomas gadījumā ir izslēgta no atbrīvojuma no pievienotās vērtības nodokļa (sk. Rīkojuma 27.-34. punktu). Tādējādi atbilstoši Direktīvai likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt, vai nekustamā īpašuma iznomāšana vai izīrēšana ir atbrīvojama no aplikšanas ar pievienotās vērtības nodokli. 20.2. Saskaņā ar apstrīdēto normu pakalpojuma sniegšana ir darījums, kas nav preču piegāde, un par pakalpojumu sniegšanu šā likuma izpratnē uzskata arī lietu nomu. Atbilstoši Pievienotās vērtības nodokļa likuma 5. panta pirmās daļas 2. punktam ar pievienotās vērtības nodokli tiek aplikti saimnieciskās darbības ietvaros sniegti pakalpojumi par atlīdzību. Saimnieciska darbība ir jebkura sistemātiska, patstāvīga darbība par atlīdzību, tostarp īpašuma izmantošana nolūkā sistemātiski gūt no tā ienākumus (sk. Pievienotās vērtības nodokļa likuma 4. pantu). Satversmes tiesa atzinusi, ka tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 16.2. punktu). Augstākās tiesas Civillietu departaments secinājis, ka, lai arī piespiedu nomas gadījumiem ir tikai nosacīta līdzība ar nomas attiecībām to parastā izpratnē, tās ir nomas attiecības starp zemes un būves īpašnieku (sal. sk. Senāta Civillietu departamenta 2018. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-5/2018 9.1. punktu). Savukārt Pievienotās vērtības nodokļa likumā lietotais jēdziens "lietu noma" aptver nekustamā īpašuma kā lietas nomu (sk. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 26. marta spriedumu lietā Nr. SKA-14/2020). No Pievienotās vērtības nodokļa likuma 34. panta pirmās un septītās daļas, likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta 2.1 daļas un likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 54. panta pirmās daļas izriet, ka zemes nomas maksa ir apliekama ar pievienotās vērtības nodokli. Senāta Civillietu departaments norādījis, ka piespiedu nomas gadījumā pievienotās vērtības nodokļa maksātājs ir zemes īpašnieks. Tāpat ar likumu noteiktais zemes nomas maksas maksimālais apmērs nav atkarīgs no tā, vai zemes īpašnieks ir pievienotās vērtības nodokļa maksātājs (sk. Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 9. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-42/2019 17.1., 17.2. un 17.5. punktu). Tātad, ja zemes īpašnieks ir reģistrēts pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā vai ja tam saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likumu jābūt reģistrētam minētajā reģistrā, tad saskaņā ar apstrīdēto normu zemes piespiedu noma ir uzskatāma par pakalpojuma sniegšanu un zemes nomas maksa ir apliekama ar pievienotās vērtības nodokli. 20.3. No lietas materiāliem Satversmes tiesa secina, ka akciju sabiedrība "Pilsētas zemes dienests" ir zemes, uz kuras atrodas daudzdzīvokļu māja, īpašniece, savukārt akciju sabiedrība "Zemes īpašnieku ģilde" - zemes, uz kuras daļas atrodas Rīgas pilsētas pašvaldības kapitālsabiedrībai piederoša kanalizācijas sūkņu stacija, īpašniece. Starp Pieteikumu iesniedzējām un minēto būvju īpašniekiem pastāv zemes piespiedu nomas attiecības. Tāpat abas Pieteikumu iesniedzējas ir reģistrētas Valsts ieņēmumu dienesta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā un ir izrakstījušas būvju īpašniekiem rēķinus par zemes nomas un pievienotās vērtības nodokļa samaksu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 1., 26. lp. un 5. sēj. 47., 75. lp.). Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma ir daļa no tiesiskā regulējuma, kas paredz pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas pienākumu. Tā ierobežo Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz īpašumu, jo tieši apstrīdētās normas dēļ zemes piespiedu noma ir uzskatāma par pakalpojumu, kas apliekams ar pievienotās vērtības nodokli. Tādējādi apstrīdētā norma samazina ienākumu no zemes iznomāšanas piespiedu nomas gadījumā. Līdz ar to apstrīdētā norma rada Pieteikumu iesniedzējām Satversmes 105. panta pirmajā, otrajā un trešajā teikumā ietverto pamattiesību ierobežojumu un Saeimas arguments, ka apstrīdētā norma neaizskar Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības, nevar būt par pamatu tiesvedības izbeigšanai.