21. Article

Lai lemtu par to, vai ir pamats turpināt tiesvedību un izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam, Satversmes tiesai jāpārliecinās arī par to, vai Pieteikumu iesniedzējas ir izmantojušas visas iespējas aizstāvēt savas pamattiesības. Saeima norāda, ka Pieteikumu iesniedzējas neesot izmantojušas visas iespējas aizstāvēt savas pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Proti, tām esot bijusi iespēja vērsties administratīvajā tiesā, lai pārbaudītu to, vai Valsts ieņēmumu dienests ir pareizi piemērojis Pievienotās vērtības nodokļa likuma nomas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 114.-125. lp.). Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrajai daļai persona konstitucionālo sūdzību var iesniegt tikai tad, ja ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt Satversmē ietvertās aizskartās pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem vai arī šādu līdzekļu nav. Lai ievērotu Satversmes tiesas likumā ietverto subsidiaritātes principu, personai nepieciešams izsmelt reālās un efektīvās iespējas aizstāvēt aizskartās pamattiesības, nevis izmantot jebkurus teorētiski iespējamos tiesību aizsardzības līdzekļus, kas varētu jebkādā veidā attiekties uz pieteikuma iesniedzēja situāciju (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑71‑01 14. punktu). Šī atziņa citstarp nozīmē to, ka pastāv reāla iespēja ar konkrēto tiesību aizsardzības līdzekli panākt tādu materiāltiesisku rezultātu, kas novērstu iespējamo pamattiesību aizskārumu. Ja imperatīva norma ir formulēta nepārprotami, pieteikuma iesniedzējs atrodas šīs normas tvērumam tipiskā situācijā un nav šaubu par normas piemērošanu konkrētajā gadījumā, tad Satversmes tiesas likums neprasa izsmelt tādas formāli pastāvošas iespējas pārsūdzēt iestādes lēmumu, kuru izmantošanas rezultātā acīmredzami nav sagaidāms personai labvēlīgs lēmums (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2021-23-01 14.2. punktu). Valsts ieņēmumu dienests ir tiešās pārvaldes iestāde, kas nodrošina valsts nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu Latvijas Republikas teritorijā (sk. likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" 1. pantu). Saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 37. pantu Valsts ieņēmumu dienesta izdotais lēmums, citstarp lēmums par nodokļu aprēķinu, ir apstrīdams Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram, kura lēmums savukārt ir pārsūdzams tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 31. pantu privātpersona var vērsties tiesā, lai tā izvērtētu iestādes izdota administratīvā akta tiesiskumu. Savukārt administratīvās tiesas pamatuzdevums administratīvajā procesā ir nodrošināt efektīvu tiesas kontroli pār izpildvaras veikto darbību (bezdarbības) tiesiskumu un lietderību. Plašākā nozīmē administratīvajā procesā tiesas uzdevums ir izvērtēt izpildvarai piešķirto pilnvaru izmantošanas atbilstību tiesiskumam (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 10. punktu). Administratīvā tiesa izvērtē visus lietā būtiskos apstākļus un pārbauda pārsūdzēto lēmumu gan no faktu, gan tiesību viedokļa. Gadījumā, kad iestādes izdotais administratīvais akts kādu iemeslu dēļ neatbilst tiesību normām, tiesai jānovērš tā sekas attiecībā uz personu (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-08-01 12.2. punktu). No Pieteikumu iesniedzēju argumentu būtības izriet, ka Pieteikumu iesniedzējas vērsušās Satversmes tiesā, jo uzskata, ka zemes piespiedu nomai ir jābūt atbrīvotai no aplikšanas ar pievienotās vērtības nodokli, nevis ka pievienotās vērtības nodoklis būtu aprēķināts nepamatoti. Kā secināts iepriekš, saskaņā ar apstrīdēto normu piespiedu noma ir ar pievienotās vērtības nodokli apliekams pakalpojums un šis nodoklis jāmaksā no zemes nomas maksas. Tādējādi apstrīdētā norma ir imperatīva un ir formulēta nepārprotami, kā arī nepieļauj izņēmumus un Pieteikumu iesniedzējas atrodas tās tvērumam tipiskā situācijā. Konkrētajā gadījumā Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma apstrīdēšana vai pārsūdzēšana nav uzskatāma par tādu reālu un efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, ar kuru persona varētu panākt to, ka zemes piespiedu noma nav ar pievienotās vērtības nodokli apliekams objekts. Līdz ar to pieteikuma iesniegšana administratīvajā tiesā Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas izpratnē izskatāmajā lietā nav uzskatāma par iespēju aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Tādēļ Saeimas arguments, ka Pieteikumu iesniedzējas nav izmantojušas visas iespējas aizstāvēt savas aizskartās pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, nevar būt par pamatu tiesvedības izbeigšanai izskatāmajā lietā.