22. Article

Saeima norādījusi, ka akciju sabiedrība "Zemes īpašnieku ģilde" nokavējusi termiņu konstitucionālās sūdzības iesniegšanai Satversmes tiesā, jo vēršanās vispārējās jurisdikcijas tiesā neesot uzskatāma par vispārējo tiesību aizsardzības līdzekli. Proti, vispārējās jurisdikcijas tiesā citstarp esot risināts strīds par to, vai būvju īpašniekiem ir pienākums papildus zemes nomas maksai maksāt zemes īpašniekiem arī pievienotās vērtības nodokli. Šajā tiesvedības procesā tiesas esot secinājušas, ka būvju īpašniekiem pievienotās vērtības nodoklis papildus zemes nomas maksai nav jāmaksā. Tomēr tiesvedības civillietā rezultāts nevarot ietekmēt publiski tiesiskās attiecības, kas pastāv starp akciju sabiedrību "Zemes īpašnieku ģilde" un Latvijas Republiku par pienākumu maksāt pievienotās vērtības nodokli no zemes piespiedu nomas. Satversmes tiesa secina: lai arī Saeima iepriekš minētos argumentus norādījusi attiecībā uz akciju sabiedrību "Zemes īpašnieku ģilde", akciju sabiedrības "Pilsētas zemes dienests" gadījumā ir pārbaudāmi šie paši argumenti. Proti, arī akciju sabiedrība "Pilsētas zemes dienests" savu tiesību aizsardzībai vērsās vispārējās jurisdikcijas tiesā pret būves īpašnieku ar prasību, un Satversmes tiesas kolēģija, ierosinot lietu, konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņu skaitīja no šīs tiesvedības pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās dienas. Attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņu jāņem vērā tas, ka Satversmes tiesas likumā noteiktais termiņš ir konstitucionālās sūdzības saturu veidojošs noteikums, kura neievērošana liedz pieeju Satversmes tiesai (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. un 2. punktu). Izbeidzoties Satversmes tiesas likumā noteiktajam termiņam, zūd personas tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā. Tādēļ tad, ja Satversmes tiesa konstatē, ka pieteikuma iesniedzējs nav ievērojis Satversmes tiesas likumā noteikto termiņu konstitucionālās sūdzības iesniegšanai Satversmes tiesā, tiesvedība lietā ir izbeidzama. Konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņa noteikšanu pamato vairāki apsvērumi. Citstarp šāds termiņš kalpo tiesiskās drošības principa elementa - tiesiskās stabilitātes - nodrošināšanai. Paredzot šo termiņu, likumdevējs ir prezumējis, ka gadījumā, ja apstrīdētā norma personai rada būtisku pamattiesību aizskārumu, tā nekavējoties vērsīsies Satversmes tiesā. Jo ilgāk persona pacieš savu tiesību aizskārumu, jo mazāk tā ir ieinteresēta savu pamattiesību aizsargāšanā (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu un 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 22.3. punktu). Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtā daļa noteic, ka konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās. Ja nav iespēju Satversmē noteiktās pamattiesības aizstāvēt ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. 22.1. Akciju sabiedrība "Pilsētas zemes dienests" vērsās vispārējās jurisdikcijas tiesā, lūdzot piedzīt no dzīvokļu īpašniekiem zemes nomas maksu un pievienotās vērtības nodokli. Pirmās instances tiesa prasību apmierināja daļēji, piedzenot no dzīvokļu īpašniekiem zemes nomas maksu un noraidot prasījumu par pievienotās vērtības nodokļa piedziņu. Akciju sabiedrība "Pilsētas zemes dienests" tiesas spriedumu pārsūdzēja. Rīgas apgabaltiesa ar 2019. gada 11. septembra spriedumu lietā Nr. C30724918 citstarp arī noraidīja prasījumu daļā par pievienotās vērtības nodokļa piedziņu. Tiesa norādīja: lai arī nomas darījumos ar nodokli apliekamā vērtība ir visi nomas līgumā noteiktie maksājumi, tas nemaina faktu, ka likumā noteiktā zemes nomas maksas apmēra būtisks palielinājums nevar būt atkarīgs no tā, vai zemes īpašnieks ir vai nav pievienotās vērtības nodokļa maksātājs (sk. lietas materiālu 1. sēj. 41.-59. lp.). Akciju sabiedrība "Zemes īpašnieku ģilde" vērsās vispārējās jurisdikcijas tiesā, lūdzot piedzīt no būves īpašnieka zemes nomas maksu un pievienotās vērtības nodokli. Pirmās instances tiesa prasību daļā par zemes nomas maksas piedziņu apmierināja, bet daļā par pievienotās vērtības nodokļa piedziņu noraidīja. Izskatījusi lietu sakarā ar akciju sabiedrības "Zemes īpašnieku ģilde" un būves īpašnieka apelācijas sūdzībām, Rīgas apgabaltiesa ar 2020. gada 25. septembra spriedumu lietā Nr. C30756519 citstarp noraidīja prasījumu daļā par pievienotās vērtības nodokļa piedziņu no būves īpašnieka. Tiesa norādīja, ka likumdevējs nav vēlējies piešķirt zemes īpašniekam tiesības papildus likumā noteiktajai maksimālajai nomas maksai prasīt no ēkas īpašniekiem kompensāciju par pievienotās vērtības nodokļa maksājumu. Ar Senāta 2021. gada 9. marta rīcības sēdes lēmumu atteikta kasācijas tiesvedības ierosināšana sakarā ar akciju sabiedrības "Zemes īpašnieku ģilde" kasācijas sūdzību (sk. lietas materiālu 5. sēj. 81.-96., 104.-134. un 148. lp.). Satversmes tiesa secina, ka tiesvedībās vispārējās jurisdikcijas tiesās tika risināts jautājums par to, vai papildus zemes nomas maksai no būvju īpašniekiem piedzenams arī pievienotās vērtības nodoklis, nevis par to, vai piespiedu noma kā pakalpojums ir apliekama ar pievienotās vērtības nodokli. Proti, vispārējās jurisdikcijas tiesām nebija kompetences izlemt, vai zemes piespiedu noma ir pakalpojums, kas apliekams ar pievienotās vērtības nodokli. Kā šajā lēmumā jau tika secināts, apstrīdētā norma ir imperatīva un ir formulēta nepārprotami, tā nepieļauj izņēmumus un Pieteikumu iesniedzējas atrodas tās tvērumam tipiskā situācijā. Tādējādi tiesvedība vispārējās jurisdikcijas tiesā Satversmes tiesas likuma 19. 2 panta otrās daļas izpratnē izskatāmajā lietā nav uzskatāma par iespēju aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. 22.2. Tā kā Pieteikuma iesniedzējām nebija pieejami vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi, tām atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajai daļai bija tiesības vērsties Satversmes tiesā sešu mēnešu laikā no to pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Tas nozīmē, ka Pieteikumu iesniedzējām bija tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību sešu mēnešu laikā no brīža, kad tās nonāca apstrīdētās normas tvērumā. Satversmes tiesa konstatē, ka akciju sabiedrība "Pilsētas zemes dienests" reģistrēta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā 2002. gada 16. janvārī, savukārt akciju sabiedrība "Zemes īpašnieku ģilde" - 2008. gada 11. februārī (sk. Valsts ieņēmumu dienesta Pievienotās vērtības nodokļa maksātāju datubāzi. Pieejama: www.vid.gov.lv). Apstrīdētā norma tika pieņemta 2012. gada 29. novembrī un stājās spēkā 2013. gada 1. janvārī. Arī iepriekš spēkā bijušajā pievienotās vērtības nodokļa likumā, tas ir, likumā "Par pievienotās vērtības nodokli", bija noteikts, ka par pakalpojumu sniegšanu ir uzskatāma lietu noma un pakalpojumu sniegšana ir apliekama ar pievienotās vērtības nodokli (sk. likuma "Par pievienotās vērtības nodokli"1. panta 3. punkta "d" apakšpunktu un 2. panta otrās daļas 2. punktu redakcijā, kas bija spēkā no 2001. gada 1. janvāra līdz 2012. gada 31. decembrim). Tāpat no Tiesu informatīvās sistēmas Satversmes tiesa secina, ka akciju sabiedrība "Pilsētas zemes dienests" jau 2011. gadā bija cēlusi prasību pret būves īpašnieku, tostarp par zemes nomas maksas un pievienotās vērtības nodokļa piedziņu papildus minētajai maksai par laika periodu no 1999. gada 1. jūlija līdz 2011. gada 31. decembrim (sk., piemēram, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2011. gada 25. augusta spriedumu lietā Nr. C30439809). Savukārt akciju sabiedrība "Zemes īpašnieku ģilde" jau 2018. gadā bija cēlusi prasību pret būves īpašnieku par zemes nomas maksas un pievienotās vērtības nodokļa piedziņu papildus zemes nomas maksai par laika periodu no 2015. gada 13. marta līdz 2017. gada 31. decembrim (sk., piemēram, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2018. gada 17. aprīļa spriedumu lietā Nr. C30296518). No iepriekš minētajām tiesvedībām vispārējās jurisdikcijas tiesās secināms, ka Pieteikumu iesniedzējas sniegušas pakalpojumu piespiedu zemes nomas attiecību ietvaros un apzinājušās, ka zemes nomas maksa ir apliekama ar pievienotās vērtības nodokli, vairāk nekā sešus mēnešus pirms vēršanās Satversmes tiesā. Tas nozīmē, ka Pieteikumu iesniedzējas nonākušas apstrīdētās normas tvērumā vairāk nekā sešus mēnešus pirms tam, kad vērsušās Satversmes tiesā. Tādējādi Pieteikumu iesniedzējas nav ievērojušas Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā daļā noteikto termiņu, kādā iesniedzama konstitucionālā sūdzība par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam. Tātad saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punktu tiesvedība lietā daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam ir izbeidzama.