3. Article

Pieteikumu iesniedzējas - akciju sabiedrība "Pilsētas zemes dienests" un akciju sabiedrība "Zemes īpašnieku ģilde" (turpmāk arī - Pieteikumu iesniedzējas) - uzskata, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz zemes iznomāšanu piespiedu nomas gadījumos, neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam. Akciju sabiedrība "Pilsētas zemes dienests" ir zemes, uz kuras atrodas daudzdzīvokļu māja, īpašniece. Savukārt akciju sabiedrība "Zemes īpašnieku ģilde" ir zemes, uz kuras daļas atrodas Rīgas pilsētas pašvaldības kapitālsabiedrībai piederoša kanalizācijas sūkņu stacija, īpašniece. Starp Pieteikumu iesniedzējām un minēto būvju īpašniekiem pastāv zemes piespiedu nomas attiecības. Ar apstrīdēto normu Pieteikumu iesniedzējām esot nepamatoti ierobežotas ar Satversmes 105. panta pirmo, otro un trešo teikumu aizsargātās tiesības uz īpašumu. Ietverot jēdzienā "lietu noma" arī zemes piespiedu nomu, Pieteikumu iesniedzējām esot noteikts pienākums nomaksāt valsts budžetā pievienotās vērtības nodokli no saņemtās nomas maksas. Tas nozīmējot, ka ienākums no Pieteikuma iesniedzējām piederoša īpašuma iznomāšanas samazinās. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais personas tiesību uz īpašumu ierobežojums esot noteikts ar likumu, taču apstrīdētā norma neesot pietiekami skaidra, jo tiesu praksē tā kopsakarā ar likumā noteiktajiem nomas maksas ierobežojumiem tiekot piemērota dažādi. Dažkārt tiesas noraidot prasījumu par pievienotās vērtības nodokļa piedziņu, nosakot, ka tas ietilpst piedzītajā nomas maksas parādā, savukārt citos gadījumos tiesas prasījumus par pievienotās vērtības nodokļa piedziņu un nomas maksas aplikšanu ar pievienotās vērtības nodokli noraidot pilnībā, bet pilnā apmērā apmierinot prasījumu par nomas maksas piedziņu. Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot nodrošināt budžeta ieņēmumus no saimnieciskās darbības, kas rada pievienoto vērtību. Tomēr likumdevējam vajadzējis izvērtēt, vai nekustamā īpašuma iznomāšana, īpaši piespiedu nomas gadījumā, ir tāds pakalpojums, kas vispār var tikt aplikts ar pievienotās vērtības nodokli, ņemot vērā Padomes 2006. gada 28. novembra direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (turpmāk - Direktīva) 135. panta 1. punktu. Šis noteikums atbrīvojot nekustamā īpašuma iznomāšanu no pievienotās vērtības nodokļa, jo tā esot pasīva darbība, kas neradot būtisku pievienoto vērtību. Ierobežojums esot piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo zemes īpašniekam, izrakstot nomas maksas rēķinu, nomas maksa ir jāapliek ar pievienotās vērtības nodokli, kas jāiemaksā valsts budžetā likumā noteiktajā kārtībā un termiņos. Tomēr esot saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem zemes īpašnieku tiesības tiktu ierobežotas mazāk. Proti, likumdevējs esot varējis noteikt, ka būvju īpašniekiem ir pienākums papildus nomas maksai maksāt arī pievienotās vērtības nodokli, vai arī zemes piespiedu nomas gadījumā nomas maksu vispār atbrīvot no pievienotās vērtības nodokļa. Labums, ko no apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma iegūst gan sabiedrība kopumā, gan būvju īpašnieki, esot ievērojami mazāks par zemes īpašnieku tiesībām nodarīto kaitējumu, jo viņiem kā vienai no tiesisko attiecību pusēm esot uzlikta nesamērīga individuāla finansiālā nasta. Pieteikumu iesniedzējas esot reģistrētas pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā. Tādēļ tās no zemes, uz kuras atrodas citām personām piederoša būve, iznomāšanas saņemot mazāku ienākumu nekā tie zemes īpašnieki, kuri nav reģistrēti kā pievienotās vērtības nodokļa maksātāji, bet arī iznomā savu zemi, uz kuras atrodas citām personām piederoša būve. Tādējādi ar apstrīdēto normu esot pārkāpts Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips. Abās minētajās personu grupās ietilpstošās personas atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos. Abas grupas vienojošā pazīme esot zemes piespiedu nomas attiecības gadījumos, kad uz zemes īpašuma atrodas citām personām piederoša būve. Gan vienā, gan otrā gadījumā zemes īpašniekiem esot pienākums savu zemesgabalu nodot lietošanā būvju īpašniekiem. Piespiedu nomas tiesisko attiecību gadījumos esot ierobežotas īpašnieka tiesības pašam brīvi izlemt, vai viņš iznomās savu zemesgabalu vai ne, kā arī tiesības brīvi izvēlēties nomnieku un nomas maksas apmēru. Apstrīdētās normas radītā atšķirīgā attieksme izpaužoties tādējādi, ka zemes īpašnieks, kas ir pievienotās vērtības nodokļa maksātājs, nevar saņemt ar likumu noteikto nomas maksas apmēru, jo piespiedu nomas maksā jau ir ietverts pievienotās vērtības nodoklis. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, šīs atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis esot nodrošināt valsts budžeta ienākumus no pievienotās vērtības nodokļa nomaksas, vienlaikus aizsargājot dzīvokļu īpašnieku intereses, proti, nepieļaujot ar zemes nomas maksu saistīto maksājumu palielināšanos. Tomēr, nosakot šādu atšķirīgu attieksmi, neesot ievērots samērīguma princips, jo apstrīdētās normas dēļ vienai no grupām - zemes īpašniekiem, kas ir pievienotās vērtības nodokļa maksātāji - tiesības gūt ienākumu no sava īpašuma esot ierobežotas tiktāl, ka attiecīgās personas faktiski šīs tiesības vispār nebaudot. Apstrīdētā norma esot pretrunā ar pievienotās vērtības nodokļa pamatprincipiem, jo saskaņā ar tiem pievienotās vērtības nodokļa maksātājs ir pakalpojuma saņēmējs. Valsts nedrīkstot iekasēt no pakalpojuma sniedzēja pievienotās vērtības nodokli, ko tas nav saņēmis no pakalpojuma saņēmēja.