13. Article

Pieaicinātā persona - Dr. oec. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle Raita Karnīte - uzskata, ka, pieņemot pieteikumā norādītās normas, nav vērtēti vairāki būtiski aspekti. "Zaļās" elektroenerģijas ražošana Latvijā papildus elektroenerģijas ieguvei lielajās hidroelektrostacijās, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kas atbilstot Eiropas Savienības un valsts vides un klimata mērķiem, pagaidām esot nepietiekami izmantots resurss. Arī Latvijas brīvprātīgi pieņemtie ar "zaļās" enerģijas daļu saistītie mērķi energoapgādē vēl neesot sasniegti. Atjaunojamo energoresursu elektrostaciju attīstību sekmējot valsts atbalsts, bet kavējot nedrošais, bieži un neparedzami mainīgais normatīvais regulējums, kas vērsts uz mērķtiecīgu valsts atbalsta samazināšanu, ko nozare piedzīvojot pēdējo piecu gadu laikā. Minēto apliecinot elektroenerģijas ražošanas samazinājums pēdējos gados. Latvijas valdības nodoms uzlabot atjaunojamo energoresursu izmantošanas efektivitāti, nosakot stingrākas prasības koģenerācijas stacijās radītās siltumenerģijas lietderīgai izmantošanai, esot uzskatāms par saprotamu un atzīstamu, taču, to īstenojot, esot nepieciešams novērtēt atjaunojamos energoresursus izmantojošo elektrostaciju iespējas izpildīt normatīvā regulējuma nosacījumus, lai neradītu tādus apstākļus, kuru dēļ "zaļās" elektroenerģijas ražošana tiek samazināta, un nepadarītu atjaunojamo energoresursu elektrostaciju darbību par neiespējamu. Izvērtējot pieteikumā norādīto normu ietekmi uz biomasas un biogāzes elektrostacijām, esot jānovērtē: (1) vai saražotais siltumenerģijas apjoms pats par sevi neierobežos obligātā iepirkuma tiesību iegūšanu iepriekšējā apmērā (nebūs mazāks par saražotās vai tīklā nododamās (pārdodamās) elektroenerģijas apjomu) un (2) vai visām biogāzes un biomasas elektrostacijām potenciāli ir iespējams pārvērst par lietderīgi izmantojamu siltumenerģijas apjomu, kas atbilst potenciāli obligātā iepirkuma veidā nododamajam elektroenerģijas apjomam (vai ir pieejams patērētājs, infrastruktūra, investīcijas, ekonomiskā jēga). Saeimas un Ministru kabineta atbildes rakstos neesot analizēta pieteikumā norādīto normu ekonomiskā ietekme uz Pieteikuma iesniedzējām un citiem ražotājiem, kā arī neesot pierādīts tas, ka Pieteikuma iesniedzējām pēc pieteikumā norādīto normu pieņemšanas ir iespējams īstenot obligātā iepirkuma tiesības. Pieteikumā norādītajās normās esot paredzēta būtiska nosacījumu maiņa esošajām biogāzes un biomasas elektrostacijām salīdzinājumā ar nosacījumiem, kādi bijuši spēkā to izveidošanas laikā. Ņemot vērā biogāzes un biomasas elektrostaciju darbības regulējumu to izveidošanas brīdī, vajagot atzīt, ka atsevišķām biogāzes elektrostacijām pieteikumā norādīto normu izpilde varētu būt neiespējama. Pieteikumā norādītās normas regulējot biogāzes un biomasas elektrostacijas pēc tāda paša principa, pēc kāda tiek regulētas koģenerācijas stacijas, kas apkurē izmanto galvenokārt dabasgāzi, - jaunais regulējums kopumā esot vērsts uz efektīvu siltumenerģijas ražošanu, nevis uz efektīvu elektroenerģijas ražošanu. Nevienā no atbildes rakstiem neesot paskaidrots, kas segs elektroenerģijas ražotāju papildu izmaksas, ko prasīs jaunu siltumenerģijas tīklu ierīkošana, un ko darīt ražotājiem, ja tiem šādu tīklu ierīkošana būs ekonomiski neizdevīga. Dr. oec. R. Karnīte norāda, ka no pieteikumā norādītajās normās lietotās neprecīzās siltumenerģijas lietderīgas izmantošanas definīcijas neesot saprotams, vai, piemēram, siltumenerģijas izmantošana elektrostacijai piederošā siltumnīcā ir vai nav lietderīga siltumenerģijas izmantošana. Ne visām biogāzes un biomasas elektrostacijām potenciāli esot iespējams pārvērst par lietderīgi izmantojamu siltumenerģijas apjomu, kas atbilst obligātā iepirkuma veidā nododamajam elektroenerģijas apjomam, jo biogāzes elektrostacijas atrodoties lauku teritorijās, tuvu izejvielu avotiem, nevis siltumenerģijas patērētājiem, kā arī neesot iekārtota siltumenerģijas pārvades infrastruktūra vai tās iekārtošana neesot ekonomiski jēgpilna. Biogāzes elektrostacijām valsts atbalsta līmenis pret ieņēmumiem par obligātajā iepirkumā nodoto elektroenerģiju esot augsts. Taču prasība tiem elektroenerģijas ražotājiem, kuru darbība bez dalības obligātā iepirkuma sistēmā var būt neiespējama, par galveno nosacījumu obligātā iepirkuma tiesību iegūšanai noteikt siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu neesot pamatota un nepalīdzēšot palielināt elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus. Ja pieteikumā norādīto normu mērķis ir samazināt obligātā iepirkuma izmaksas un secīgi arī obligātā iepirkuma komponentes apjomu, tad ieteicamāka metode būtu samazināt valsts atbalsta līmeni obligātā iepirkuma dalībniekiem - tas veicinātu elektroenerģijas ražošanas izmaksu samazinājumu elektrostacijās, bet neradītu bankrota risku jau strādājošām biomasas un jo sevišķi biogāzes elektrostacijām. Tāpat esot iespējami citi risinājumi, kā panākt augstu atjaunojamo energoresursu elektrostaciju efektivitāti, piemēram, to varētu panākt, uzlabojot konkursu par valsts atbalsta tiesību piešķiršanu kvalitāti, nosakot, ka siltumenerģijas lietderīga izmantošana ir prasība, kuras ievērošana sekmē obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanu, vai uzstājīgāk novēršot negodīgu praksi valsts atbalsta saņēmēju vidū. Pat ja pieteikumā norādītajās normās ietvertais risinājums uzskatāms par vienīgo līdzekli šo normu mērķa sasniegšanai, tad jaunos nosacījumus būtu jāsāk attiecināt uz biogāzes un biomasas elektrostacijām, kuras dibinātas pēc pieteikumā norādīto normu stāšanās spēkā, vai vismaz jādod elektrostacijām ilgāks laiks, lai tās varētu sagatavot infrastruktūru siltumenerģijas lietderīgai izmantošanai. Tiesas sēdē Dr. oec. R. Karnīte papildus norādīja uz to, ka pieteikumā norādītās normas nostādot nevienlīdzīgos apstākļos biogāzes elektrostacijas un dabasgāzes koģenerācijas stacijas, jo dabasgāzes koģenerācijas stacijām jau vēsturiski esot izveidots siltumapgādes tīkls.