6. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka pieteikumā norādītās normas atbilst Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam teikumam. Tas, ka valsts maina nosacījumus valsts atbalsta saņemšanai, ja elektroenerģijas ražošanas procesā tiek izmantoti atjaunojamie energoresursi, nebūtu uzskatāms par tiesību uz īpašumu ierobežojumu, jo ar pieteikumā norādītajām normām Pieteikuma iesniedzējām netiekot atņemtas tām iepriekš piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kā arī netiekot liegts turpināt saimniecisko darbību, bet tiekot mainīts tikai viens no nosacījumiem attiecībā uz saražotās siltumenerģijas izmantošanu. Savukārt interese no saražotās elektroenerģijas gūt peļņu obligātā iepirkuma ietvaros neietilpstot Satversmes 105. panta tvērumā, jo šāda abstrakta iespējamība neesot uzskatāma par īpašuma tiesību objektu. Tieslietu ministrija norāda: Pieteikuma iesniedzējām nebija pamata paļauties uz to, ka regulējums attiecībā uz valsts atbalsta saņemšanas nosacījumiem nekad nemainīsies, īpaši ņemot vērā to, ka nu jau teju 10 gadus valstiskā līmenī turpinās diskusija par obligātā iepirkuma sistēmas reformu un arī normatīvais regulējums pēdējo gadu laikā ir grozīts. Lai arī Pieteikuma iesniedzējām tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju ir piešķirtas uz daudziem gadiem, nebūtu pamatoti un saprātīgi paļauties uz to, ka nosacījumi par elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanas procesu visu šo gadu laikā paliks nemainīgi. Turklāt prasība par siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu nebūt neesot jauna, ar pieteikumā norādītajām normām tā esot tikai skaidrāk nostiprināta un esot mainīts apjoms, kādā siltumenerģija jāizmanto lietderīgi. Turklāt likumdevējs esot paredzējis saprātīgu pārejas periodu, lai ražotāji varētu pielāgoties jaunajām prasībām. Sabiedrības gūtais labums no tā, ka valsts atbalstu sniedz ražotājiem, kuru saražotā siltumenerģija tiek izmantota lietderīgi, noteikti esot lielāks nekā ražotājiem radītais apgrūtinājums. Tieslietu ministrija neesot bijusi iesaistīta pieteikumā norādīto Elektroenerģijas tirgus likuma normu saskaņošanas procesā, un neesot konstatējams tas, vai ir izvērtēta pieteikumā norādīto normu atbilstība Eiropas Savienības tiesību aktiem. Tā kā no Noteikumu Nr. 560 anotācijas un projekta neesot izrietējis tas, ka tiek pārņemtas Eiropas Savienības tiesību normas, Tieslietu ministrija neesot vērtējusi Noteikumu Nr. 560 atbilstību Eiropas Savienības tiesību aktiem. Kaut gan Energoefektivitātes direktīva un Atjaunojamo energoresursu direktīva neregulē vienu un to pašu priekšmetu un tās ir vērstas uz dažādu mērķu (energoefektivitāte un atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšana) sasniegšanu, tām tomēr esot kopīgs Eiropas Savienības politikas virsmērķis, un pēc būtības abas šīs direktīvas esot divi instrumenti šā kopīgā mērķa īstenošanai. Visi direktīvās ietvertie politikas virzieni esot svarīgi Eiropas Savienības vides un enerģētikas politikas kopējo mērķu sasniegšanai un nevarot tikt skatīti atrauti nedz cits no cita, nedz arī atrauti no citiem enerģētikas politikas instrumentiem, piemēram, tiesību aktiem, kas regulē siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu un vides aizsardzību. Turklāt Energoefektivitātes direktīvas 1. panta 2. punkts neliedzot valstij ieviest stingrākas prasības, nekā to paredz direktīva. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, arī Atjaunojamo energoresursu direktīvā nav tādu noteikumu, kas paredzētu atbalsta shēmu ietvaros atbalstāmo darbību harmonizāciju Eiropas Savienības līmenī, ierobežotu atbalsta shēmas subjektam izvirzāmās atbilstības prasības vai ierobežotu valstu iespējas atbalstāmajās jomās noteikt augstākas prasības nekā direktīvā noteiktās, protams, ievērojot lietderības, pārskatāmības, nediskriminācijas, proporcionalitātes un citus principus. Atjaunojamo energoresursu direktīvas 6. panta 1. punkta pamatā esot ekonomiskie faktori - tā primārais mērķis esot aizsargāt tirgus stabilitāti un paredzamu investīciju vidi kopumā, ne tik daudz uzsvērt individuāla atbalsta saņēmēja ekspektāciju, ka tas arī turpmāk varēs netraucēti gūt peļņu. Tāpat esot jāņem vērā, ka 6. panta 1. punktā minētais princips nav absolūts tādā ziņā, ka tas paredzētu jebkādu atbalsta shēmu izmaiņu aizliegumu. Savukārt dalībvalsts pienākums sasniegt direktīvās noteiktos galamērķus attiecībā uz atjaunojamo energoresursu īpatsvaru kopējā enerģijas galapatēriņā pats par sevi neradot personām tiesības paļauties uz to, ka valsts tām piešķirs vai turpinās piešķirt atbalstu uz atjaunojamiem energoresursiem balstītā enerģijas ražošanā. Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve papildus norādīja, ka Atjaunojamo energoresursu direktīva un Energoefektivitātes direktīva neharmonizē veidu, kādā dalībvalstis var veidot valsts atbalsta shēmu. Savukārt Atjaunojamo energoresursu direktīvas 6. panta 1. apakšpunkts jau pats par sevi ietverot prezumpciju, ka valsts atbalsta shēma var tikt grozīta.