23. Article — un 32. panta 1. punkts ir jāinterpretē

šādi: no šīm tiesību normām neizriet, ka dalībvalstīm būtu pienākums pieņemt tādu tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram, pirmkārt, ikviens tiešais lietotājs var izvēlēties tikt pieslēgts vai nu dabasgāzes pārvades sistēmai, vai arī sadales sistēmai un, otrkārt, attiecīgajam sistēmas operatoram ir pienākums atļaut tam pieslēgties minētajai sistēmai. Uz otro un trešo jautājumu Eiropas Savienības Tiesa ir atbildējusi, ka Direktīvas 2009/73/EK 23. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ar to nav noteikts pienākums pieņemt tādu tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram dabasgāzes pārvades sistēmai drīkstētu pieslēgties tikai rūpnieciskais lietotājs. Savukārt uz ceturto jautājumu Eiropas Savienības Tiesa ir atbildējusi, ka Direktīvas 2009/73/EK 2. panta 3. punkts un 23. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram dabasgāzes pārvade ietver dabasgāzes transportēšanu tieši uz tiešā lietotāja dabasgāzes apgādes sistēmu. Satversmes tiesa secināja: 17. Izskatāmā lieta ir ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības. Pieteikuma iesniedzēja ir vienīgā akciju sabiedrības "Gaso" akcionāre. Saskaņā ar izsniegto licenci minētā sabiedrība esot Latvijā vienīgais dabasgāzes sadales sistēmas operators, kas nodrošinot dabasgāzes piegādi no pārvades sistēmas līdz lietotājiem. Dabasgāzes sadales segments esot viens no būtiskākajiem Pieteikuma iesniedzējas koncerna uzņēmējdarbības segmentiem. Apstrīdētie noteikumi pieļaujot to, ka jebkurš dabasgāzes lietotājs var pieslēgties dabasgāzes pārvades sistēmai bez sadales sistēmas operatora starpniecības. Tādējādi esot ierobežotas Pieteikuma iesniedzējas koncernā ietilpstošās akciju sabiedrības "Gaso" uz licences pamata iegūtās tiesības veikt komercdarbību dabasgāzes sadales jomā. Tā rezultātā esot samazināta akciju sabiedrības "Gaso" akciju vērtība un attiecīgi ietekmēta Pieteikuma iesniedzējas koncerna vērtība. Proti, Pieteikuma iesniedzēja savu tiesību uz īpašumu aizskārumu saista ar apstrīdēto normu iespējamo ietekmi uz tai piederošās akciju sabiedrības darbību. 17.1. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmo daļu un sestās daļas 1. punktu konstitucionālās sūdzības gadījumā ir svarīgi noskaidrot, vai tiešām ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē ietvertās pamattiesības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 9. punktu). Atbilstoši Satversmes tiesas likuma regulējumam personas pamattiesību aizskārums ir konstatējams, ja: pirmkārt, personai Satversmē ir ietvertas konkrētās pamattiesības; otrkārt, tieši apstrīdētā norma aizskar personai Satversmē ietvertās pamattiesības. Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārumu un tā rašanās brīdi jau ir vērtējusi kolēģija, lemjot par lietas ierosināšanu, tomēr šajā vērtējumā kolēģija ir ierobežota tās rīcībā esošo materiālu ziņā. Satversmes tiesa, izskatot lietu, atkārtoti vērtē personas tiesību aizskārumu un tā rašanās brīdi, ņemot vērā lietas sagatavošanas stadijā savāktos materiālus (sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01 5. un 8. punktu). Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktam tiesvedību lietā var izbeigt ar Satversmes tiesas lēmumu citos, šā panta pirmās daļas 1.-5. punktā neminētos gadījumos, kad tiesvedības turpināšana nav iespējama. Ar jēdzienu "citi gadījumi" saprotami arī tādi gadījumi, kad Satversmes tiesa lietā, kas ierosināta pēc personas konstitucionālās sūdzības, ieguvusi un izvērtējusi tādus materiālus, kuri attiecas uz pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu, taču nav bijuši kolēģijas rīcībā. 17.2. Pieteikumā ietvertais juridiskais pamatojums balstīts uz to, ka apstrīdētie noteikumi, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, tai aizskar Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu. Savukārt Pieteikuma iesniedzējas apsvērumi par labas pārvaldības, labas likumdošanas, tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principu pārkāpumu ir saistīti ar sniegtajiem argumentiem par tiesību uz īpašumu ierobežojumu kopsakarā ar to, ka, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, esot pārkāpta Satversmes 64. pantā noteiktā tiesību normu pieņemšanas kārtība. Pieteikuma iesniedzējas argumenti par apstrīdētās likuma normas neatbilstību Satversmes 64. pantam arī ir saistīti ar apstrīdēto noteikumu pieņemšanas kārtību. Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms izvērtēs, vai konkrētajā gadījumā ir aizskartas Pieteikuma iesniedzējas tiesības, kas ietilpst Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā. 18. Pieteikuma iesniedzēja savu tiesību uz īpašumu aizskārumu saista ar apstrīdēto normu iespējamo ietekmi uz tai piederošās akciju sabiedrības iespējām īstenot no tai piešķirtās licences izrietošās tiesības. Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Īpašuma garantijas uzdevums ir nodrošināt pamattiesību subjektam brīvību īpašuma tiesību jomā un tādējādi ļaut viņam patstāvīgi organizēt savu dzīvi. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.1. punktu un 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 9.1. punktu). Tās sevī ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 11. punktu un 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 7. punktu). 18.1. Konkretizējot Satversmē ietverto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, kā tas izriet no Satversmes 89. panta, kura mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka Satversmes 105. panta saturs ir noskaidrojams kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas Pirmā protokola 1. pantu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru tā piemērošanā (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2021-18-01 25.1. punktu). Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi: kapitālsabiedrības daļu ar ekonomisku vērtību kopā ar dažādām ar to saistītām tiesībām, kas ļauj dalībniekam ietekmēt kapitālsabiedrību, vispārīgā gadījumā var uzskatīt par personas īpašumu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 25. jūlija sprieduma lietā "Sovtransavto Holding v. Ukraine", pieteikums Nr. 48553/99, 91. punktu). Tas ietver arī netiešas prasības uz kapitālsabiedrības aktīviem, tostarp tiesības uz daļu šajos aktīvos tās likvidācijas gadījumā, kā arī citas atbilstošas tiesības, jo īpaši balsstiesības un tiesības tādējādi ietekmēt kapitālsabiedrības rīcību un politiku (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 7. novembra lēmuma par pieteikuma pieņemamību lietā "Olczak v. Poland", pieteikums Nr. 30417/96, 60. punktu un 2007. gada 18. decembra sprieduma lietā "Marini v. Albania", pieteikums Nr. 3783/02, 165. punktu). Proti, kapitālsabiedrības daļas ir tiesību uz īpašumu tvērumā tiktāl, ciktāl tās ir vērtējamas pašas par sevi kā lieta, no vienas puses, un ciktāl no tām izriet konkrētas dalībnieku tiesības uz līdzdalību kapitālsabiedrības darbā, tostarp finansiālas prasības likumā un statūtos noteiktajās robežās, no otras puses. Tomēr no šīm tiesībām neizriet īpašuma tiesības uz pašas kapitālsabiedrības tiesībām. Tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpst, piemēram, personas tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu un 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu). Tomēr vispārīgā gadījumā tas nenozīmē, ka šīs tiesības vienlaikus ar attiecīgo komersantu varētu īstenot arī citas personas. Proti, no licences izrietošās tiesības vai jebkuras citas kapitālsabiedrībai piederošās tiesības ir pašai personai, kurai konkrētā licence vai tiesības piešķirtas, bet ne šīs kapitālsabiedrības dalībniekiem pašiem par sevi. Pretējā gadījumā rastos tiesību uz īpašumu dublēšanās - proti, divas vai pat vairākas personas jeb gan pati kapitālsabiedrība, gan tās dalībnieki varētu norādīt, ka to tiesības aizskar viena un tā pati tiesību norma vienā un tajā pašā faktiskajā situācijā. Dalībnieku tiesības pamatā aptver tikai viņu vispārīgās iespējas ietekmēt kapitālsabiedrības darbu un gūt ienākumus no kapitālsabiedrības. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka vispārīgā gadījumā darbības, kas ir vērstas pret kapitālsabiedrību, taču nav saistāmas ar konkrētām dalībnieku tiesībām, nerada dalībnieku pamattiesību aizskārumu. No minētā principa ir iespējami izņēmumi, tā, piemēram, kapitālsabiedrības vienīgā dalībnieka pamattiesības var tikt uzskatītas par aizskartām, ja apstrīdētais tiesiskais regulējums ir vērsts pret attiecīgo kapitālsabiedrību. Šāda pieeja pamatota ar pieņēmumu, ka viena vienīgā dalībnieka gadījumā dalībnieku viedokļi vai arī dalībnieka un valdes viedokļi par pamattiesību aizskāruma esību vai piemērotāko rīcību to aizstāvībai nevar būt atšķirīgi (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 10. aprīļa sprieduma lietā "Vladimirova v. Russia", pieteikums Nr. 21863/05, 40. punktu). Citiem vārdiem sakot, šādā situācijā divu pamattiesību subjektu nošķiršana būtu pārlieku formāla. Šīs atziņas jāņem vērā arī Satversmes tiesai, konkretizējot Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu, jo arī Pieteikuma iesniedzēja tās pamattiesību aizskārumu saista ar apstrīdēto noteikumu negatīvo ietekmi uz tai pilnībā piederošās akciju sabiedrības "Gaso" tiesībām veikt komercdarbību uz iegūtās licences pamata. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārliecinās par to, vai Pieteikuma iesniedzējas un akciju sabiedrības "Gaso" vadības viedokļi par pamattiesību aizskāruma esību vai piemērotāko rīcību to aizstāvībai ir vai nav atšķirīgi. 18.2. No lietas materiāliem izriet, ka gan Pieteikuma iesniedzēja, gan akciju sabiedrība "Gaso" ir ieinteresēta pēc iespējas lielākā akciju sabiedrības "Gaso" peļņā, kas attiecīgi var ietekmēt arī Pieteikuma iesniedzējas peļņu. Tomēr šāda vienota interese raksturo arī tādas kapitālsabiedrības, kurās ir vairāki dalībnieki, un tādējādi pati par sevi vēl nenozīmē, ka Pieteikuma iesniedzējas un akciju sabiedrības "Gaso" viedokļi par akciju sabiedrības "Gaso" pamattiesību aizskārumu un piemērotāko rīcību to aizstāvībai sakristu. 18.2.1. Satversmes tiesa ņem vērā arī situāciju Latvijas dabasgāzes tirgū pēc tā atvēršanas. Proti, Latvijas dabasgāzes tirgū šobrīd darbojas vienotais dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas sistēmas operators - akciju sabiedrība "Conexus Baltic Grid", vertikāli integrēta energoapgādes komersanta sastāvā ietilpstošs dabasgāzes sadales sistēmas operators - akciju sabiedrība "Gaso" - un vairāki dabasgāzes tirgotāji, tai skaitā Pieteikuma iesniedzēja, kurā akciju sabiedrība "Gaso" ir vertikāli integrēta. Akciju sabiedrība "Conexus Baltic Grid" licenci dabasgāzes pārvadei saņēmusi 2017. gada 5. janvārī, bet akciju sabiedrība "Gaso" licenci dabasgāzes sadalei - 2017. gada 7. decembrī. Tajā laikā Enerģētikas likuma 1. panta 13. punktā noteiktā enerģijas pārvades definīcija pieļāva, ka enerģijas pārvade kā energoapgādes veids ietver enerģijas transportēšanu pa augsta spiediena cauruļvadiem, lai piegādātu to citstarp tieši lietotājiem. Turklāt arī apstrīdētajā likuma normā bija noteikts, ka dabasgāzes pārvades sistēmas pieslēguma noteikumi attiecināmi arī uz dabasgāzes lietotāju pieslēgšanu tieši dabasgāzes pārvades sistēmai. Lai gan attiecīgie pieslēguma noteikumi tajā laikā vēl nebija pieņemti, akciju sabiedrībai "Gaso" bija zināms, ka dabasgāzes lietotāju tieša pieslēgšanās dabasgāzes apgādes sistēmai iespējama arī dabasgāzes pārvades sistēmas ietvaros. Ja akciju sabiedrība "Gaso" šādos apstākļos uzskatītu, ka tās tiesības vai tiesiskās intereses ar akciju sabiedrībai "Conexus Baltic Grid" izsniegto licenci dabasgāzes pārvadei un sadales sistēmas operatoru licenču darbības zonu iespējamo pārklāšanos tiek aizskartas, tā varētu akciju sabiedrībai "Conexus Baltic Grid" izsniegto licenci apstrīdēt Administratīvā procesa likuma 76. panta pirmajā daļā un 79. panta otrajā daļā noteiktajā kārtībā. Proti, akciju sabiedrībai "Conexus Baltic Grid" izsniegtā licence ir administratīvais akts, kura izdošanas procesā akciju sabiedrība "Gaso" nebija pieaicināta kā trešā persona. Akciju sabiedrība "Gaso", saņemot licenci dabasgāzes sadalei un tobrīd saskatot iespējamu sadales sistēmas operatoru licenču darbības zonu pārklāšanos akciju sabiedrībai "Conexus Baltic Grid" izsniegtās licences dēļ un tādējādi arī savu interešu aizskārumu, varēja to apstrīdēt. Ne no lietas materiāliem, ne Tiesu informatīvajā sistēmā pieejamās informācijas neizriet, ka akciju sabiedrība "Gaso" būtu to darījusi. Turklāt akciju sabiedrības "Gaso" pamattiesību aizskāruma gadījumā tā, ievērojot Satversmes tiesas likumā noteiktās prasības, varētu pati iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā. Veids, kādā akciju sabiedrība "Gaso" izmanto savu licenci un no tās izrietošās tiesības, ir tās komercdarbības brīvība. Pamattiesības citstarp ir balstītas personas autonomijā, un, ja persona nevēlas aizstāvēt savas tiesības, tad citas personas nevar tās aizstāvēt pašas skartās personas vietā vai uzspiest tai šādu aizstāvību. Ar konstitucionālās sūdzības subsidiaritātes principu pretrunā būtu tāda situācija, ka kapitālsabiedrība var savas aizskartās pamattiesības aizsargāt ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, taču vēl nav to darījusi un paralēli tam Satversmes tiesā var vērsties šīs kapitālsabiedrības dalībnieki, kuru viedoklis par attiecīgās kapitālsabiedrības pamattiesību aizskārumu un piemērotāko rīcību to aizsardzībai varētu atšķirties no kapitālsabiedrības vadības viedokļa. 18.2.2. Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā Enerģētikas likuma 45. panta otrajā daļā noteikto: ja dabasgāzes sadales sistēmas operators ir vertikāli integrēta energoapgādes komersanta sastāvā, šis operators ir atsevišķa kapitālsabiedrība ar patstāvīgas juridiskās personas statusu un nošķirts no dabasgāzes ražošanas, pārvades, uzglabāšanas, sašķidrinātās dabasgāzes pakalpojuma sniegšanas un tirdzniecības darbībām, un tas saziņā un sava zīmola veidošanā nodrošina, ka tā identitāte ir nošķirta no vertikāli integrēta dabasgāzes apgādes komersanta tirdzniecības struktūras identitātes. Ievērojot Enerģētikas likuma 45. panta trešajā un piektajā daļā noteikto, dabasgāzes sadales sistēmas operatora neatkarība tiek īstenota, paredzot darbības ierobežojumus sadales sistēmas operatora vadībai un veicot atbilstošus pasākumus šīs vadības neatkarības nodrošināšanai. Šo prasību izpilde apliecināma, iesniedzot Regulatora noteiktos dokumentus un informāciju. Konkrētāk - atbilstoši Regulatora padomes 2017. gada 26. janvāra lēmuma Nr. 1/3 (prot. Nr. 4, 3. p.) "Noteikumi par prasībām dabasgāzes sadales sistēmas operatora neatkarībai" 4. punktam sadales sistēmas operatoram ir pienākums iesniegt Regulatoram ziņojumu par sistēmas operatora atbilstību neatkarības prasībām. Savukārt atbilstoši minēto noteikumu 7. punktam Regulators Administratīvā procesa likumā noteiktajā termiņā un kārtībā izvērtē sistēmas operatora iesniegto ziņojumu un sniedz atzinumu par neatkarības nodrošināšanai veikto pasākumu pietiekamību. Minētās prasības attiecas arī uz akciju sabiedrību "Gaso", kura ir vertikāli integrēta Pieteikuma iesniedzējā. Akciju sabiedrība "Gaso" šajos neatkarības ziņojumos laika posmā no 2018. gada līdz 2021. gadam ir apliecinājusi, ka tā ievēro Enerģētikas likuma 45. panta trešajā daļā paredzētās neatkarības prasības (sk. 2022. gada 31. marta, 2021. gada 25. marta, 2020. gada 26. marta un 2019. gada 27. marta ziņojumus par AS "Gaso" atbilstību neatkarības prasībām. Pieejami: gaso.lv). Izvērtējot šos ziņojumus, Regulators ir atzinis, ka akciju sabiedrības "Gaso" veiktie pasākumi vismaz tās valdes un padomes neatkarības nodrošināšanai ir pietiekami, lai akciju sabiedrības "Gaso" valde un padome varētu rīkoties neatkarīgi (sk. Regulatora 2022. gada 29. aprīļa paziņojumu "SPRK: AS "Gaso" ir veikusi pietiekamus pasākumus sistēmas operatora neatkarības nodrošināšanai", 2021. gada 29. aprīļa lēmumu Nr. 25 (prot. Nr. 16, 2. p.), 2020. gada 16. jūlija lēmumu Nr. 93 (prot. Nr. 30, 1. p.), 2019. gada 25. aprīļa lēmumu Nr. 83 (prot. Nr. 19, 3. p.) un 2018. gada 19. aprīļa lēmumu Nr. 43 (prot. Nr. 15, 2. p.). Pieejami: sprk.gov.lv). Šajā ziņā Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ar likumu noteiktā tās un akciju sabiedrības "Gaso" neatkarība nemaina to, ka Pieteikuma iesniedzējas kā mātesuzņēmuma vispārējā korporatīvā kontrole pilnībā saglabājas. Šī kontrole esot pieļauta arī Enerģētikas likuma 45. panta trešās daļas 3. punktā, kur noteikts, ka dabasgāzes sadales sistēmas operatora tiesības pieņemt lēmumus neatkarīgi no vertikāli integrētā energoapgādes komersanta attiecībā uz aktīviem, kas vajadzīgi dabasgāzes sadales tīkla ekspluatācijai, uzturēšanai vai attīstībai, neliedz vertikāli integrētajam komersantam rīkoties, lai nodrošinātu valdošā komersanta ekonomisko tiesību aizsardzību attiecībā uz atkarīgā komersanta rīcībā esošo aktīvu atdevi. Šajā normā esot pārņemtas Direktīvas 2009/73/EK 26. panta 2. punkta "c" apakšpunktā noteiktās prasības (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 11. lp.). Tomēr Direktīvas 2009/73/EK 26. panta 2. punkta "c" apakšpunktā ir paskaidrots, ka minētais noteikums jo īpaši ļauj mātesuzņēmumam apstiprināt sadales sistēmas operatora gada finanšu plānus vai līdzvērtīgu instrumentu un noteikt vispārīgus ierobežojumus attiecībā uz meitasuzņēmuma parādsaistībām, taču neļauj mātesuzņēmumam dot norādes par ikdienas darbību. Apzinoties minēto, Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka apstrīdēto noteikumu izstrādes procesā pret to projektu iebildumus patstāvīgi izteica gan Pieteikuma iesniedzēja, gan akciju sabiedrība "Gaso". Lai arī abas sabiedrības vērsa uzmanību uz iespējamu sadales pakalpojuma tarifa pieaugumu apstrīdēto noteikumu projekta pieņemšanas rezultātā, kopumā to iebildumi nebija identiski. Proti, Pieteikuma iesniedzēja norādīja arī uz apstrīdēto noteikumu projekta iespējamo negatīvo ietekmi uz tās koncerna vērtību un konkurenci Latvijas elektroenerģijas tirgū - šādi noteikumi, pēc tās ieskata, varot nozīmēt slēptu valsts atbalstu valstij piederošajai akciju sabiedrībai "Latvenergo", kā arī izteica šaubas par Regulatora neatkarību no tirgus interesēm. Savukārt akciju sabiedrība "Gaso" pauda viedokli, ka apstrīdēto noteikumu projekta pieņemšana varētu apgrūtināt tās licences noteikumu izpildi, ka apstrīdēto noteikumu projektā nav skaidrota starp lietotāja dabasgāzes apgādes sistēmu un dabasgāzes pārvades sistēmu izbūvētā gāzesvada piederība un nodrošinātas tā apkalpošanas un drošas ekspluatācijas prasības. Turklāt akciju sabiedrība "Gaso" vērsa uzmanību uz to, ka citviet Eiropā neesot tā, ka lietotāji varētu pieslēgties dabasgāzes pārvades sistēmai bez ierobežojumiem (sk. akciju sabiedrības "Gaso" 2019. gada 18. janvāra, 2019. gada 8. februāra, 2019. gada 4. marta, 2019. gada 9. aprīļa un 2019. gada 10. aprīļa vēstules, kā arī Pieteikuma iesniedzējas 2019. gada 18. janvāra, 2019. gada 8. aprīļa un 2019. gada 10. aprīļa vēstules lietas materiālu 2. sēj. 143.-150. lp., 3. sēj. 1.-4., 16.-19., 42.-43. un 86.-98. lp.). Tādējādi jau apstrīdēto noteikumu izstrādes procesā Pieteikuma iesniedzējas un akciju sabiedrības "Gaso" paustie viedokļi bija atšķirīgi. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka Pieteikuma iesniedzējas un akciju sabiedrības "Gaso" vadības viedokļi par pamattiesību aizskāruma esību vai piemērotāko rīcību tā novēršanai sakristu. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja un akciju sabiedrība "Gaso" ir nošķirami pamattiesību subjekti. 18.3. Pieteikuma iesniedzēja arī norādījusi, ka apstrīdēto normu ietekmes rezultātā samazinājusies tās koncerna vērtība. Tomēr Satversmes tiesa jau ir atzinusi: lai kādas ekonomiskās intereses tiktu atzītas par īpašuma tiesību objektu Satversmes 105. panta izpratnē, tām jāatbilst tiesību sistēmā noteiktajiem kritērijiem. Proti, par īpašumu var tikt uzskatīti tādi prasījumi, kuru izpildi varētu pieprasīt, ja pastāvētu skaidrs tiesisks pamats (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Satversmes 105. pantā ietvertās pamattiesības, proti, tiesības uz īpašumu, negarantē tiesības būt pasargātam no biznesa riska (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 23.6. punktu). Tas attiecas arī uz koncerna vērtību. Izskatāmās lietas apstākļos, kad apstrīdētie noteikumi, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, skar tieši akciju sabiedrībai "Gaso" ar licenci piešķirtās tiesības, Pieteikuma iesniedzējai, ņemot vērā komercdarbības risku, nav aizsargājamu tiesību uz koncerna vērtības saglabāšanu. Tiesību uz īpašumu garantija aizsargā konkrētas pastāvošās vērtības pret nepamatotu valsts varas iejaukšanos. Tomēr vispārīgā gadījumā koncerna vērtība pati par sevi nav uzskatāma par stabilu un nemainīgu stāvokli, jo to ietekmē dažādi apstākļi. Saimnieciskā darbība ir saistīta ar iniciatīvu un drosmi, darbojoties pastāvīga riska un ekonomiskās nenoteiktības apstākļos, proti, ir saistīta ar daudzām grūtībām un neparedzētām situācijām, kuras var rasties gan paša komersanta pieņemto lēmumu rezultātā, gan no komersanta neatkarīgu apstākļu dēļ (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 17. punktu). Arī vairākas pieaicinātās personas norādījušas: fakts, ka šobrīd licence sadales sistēmas operatora pakalpojumu sniegšanai Latvijas Republikas teritorijā ir izsniegta tikai akciju sabiedrībai "Gaso", nenozīmē, ka Latvijas Republikas teritorijā pastāvētu ierobežojums, kas liegtu darboties vairākiem sadales sistēmas operatoriem ar noteikumu, ka to licenču darbības zonas nepārklājas. Proti, Regulators saskaņā ar likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" 18. panta otro daļu var grozīt izsniegtās licences noteikumus. Tātad arī Pieteikuma iesniedzējas koncerna vērtība var mainīties dažādu citu iemeslu dēļ. Tādējādi konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējai nav Satversmes 105. panta tvērumā esošu tiesību attiecībā uz tai piederošās nodalītās akciju sabiedrības "Gaso" licenci un tās izmantošanas iespējām, kā arī tās koncerna vērtības nemainīgumu. Tātad ar apstrīdētajiem noteikumiem Pieteikuma iesniedzējai nav aizskartas Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz īpašumu. Līdz ar to tiesvedības turpināšana daļā par apstrīdēto noteikumu atbilstību Satversmes 105. panta pirmajam teikumam nav iespējama. 19. Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdēto noteikumu atbilstību arī Satversmes 1. pantā ietvertajiem labas pārvaldības, labas likumdošanas, tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principiem, Satversmes 64. un 89. pantam, Enerģētikas likuma 45. panta septītajai daļai un apstrīdētajai likuma normai, kā arī apstrīdētās likuma normas atbilstību Satversmes 64. pantam. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka Pieteikuma iesniedzējas apsvērumi par iespējamo labas pārvaldības, labas likumdošanas, tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principu pārkāpumu ir saistīti ar tās sniegtajiem argumentiem par to, ka apstrīdētie noteikumi aizskar tās tiesības uz īpašumu un ir pieņemti neatbilstoši Satversmes 64. panta prasībām. Ja Satversmes tiesa, izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, konstatē, ka Satversmē ietverto pamattiesību aizskāruma nav, tā nevar vērtēt prasījumu arī tā pakārtotajā daļā par apstrīdētās normas atbilstību likumā noteiktajam pilnvarojumam (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03 18. punktu un 2015. gada 6. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-35-03 14. punktu). Savukārt, lūdzot izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 89. pantam, pieteikumā ir jāpamato, kādas papildu tiesības vai saistības, kas neietilpst Satversmes pamattiesību normu saturā, attiecībā uz konkrēto situāciju izriet no šā panta, tomēr pieteikumā šāds pamatojums pēc būtības nav sniegts. Tādējādi pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ tiesvedības turpināšana arī šajā daļā atbilstoši Satversmes 29. panta pirmās daļas 6. punktam nav iespējama. Tātad arī daļā par apstrīdēto noteikumu atbilstību Satversmes 1. pantā ietvertajiem labas pārvaldības, labas likumdošanas, tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principiem, Satversmes 64. un 89. pantam, Enerģētikas likuma 45. panta septītajai daļai un apstrīdētajai likuma normai, kā arī apstrīdētās likuma normas atbilstību Satversmes 64. pantam tiesvedība ir izbeidzama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2019-28-0103 "Par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes 2019. gada 18. aprīļa lēmuma Nr. 1/7 "Dabasgāzes pārvades sistēmas pieslēguma noteikumi biometāna ražotājiem, sašķidrinātās dabasgāzes sistēmas operatoriem un dabasgāzes lietotājiem" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 64., 89. pantam un 105. panta pirmajam teikumam, kā arī Enerģētikas likuma 45. panta septītajai daļai un 84.1 panta pirmajai daļai un Enerģētikas likuma 84.1 panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. pantam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš