12. Article

Lai izvērtētu to, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, Satversmes tiesai jāpārbauda: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2020-50-01 15. punktu). Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 15. punktu). Tomēr tikai būtiski procedūras pārkāpumi ir pamats tam, lai atzītu, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. un 18.5. punktu). 12.1. 1994. gada 13. janvārī pieņemtā Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 6. panta 1. punkts paredzēja, ka tiesību vēlēt nav personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās. Saglabājot šo aizliegumu, minētā norma vairākkārt tika izteikta jaunā redakcijā - ar 2000. gada 6. aprīļa likumu "Grozījumi Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā" un 2004. gada 11. novembra likumu "Grozījumi Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā". Apstrīdētā norma spēkā esošajā redakcijā tika pieņemta ar 2004. gada 11. novembra likumu "Grozījumi Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā". Likums tika izskatīts Saeimā trijos lasījumos, 2004. gada 25. novembrī izsludināts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 187 un 2004. gada 26. novembrī stājās spēkā. Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus pret apstrīdētās normas pieņemšanas un izsludināšanas kārtību. Tāpat lietas dalībnieki uzskata, ka apstrīdētā norma ir pietiekami skaidri formulēta. Arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā un ir pietiekami skaidri formulēta. Tādējādi apstrīdētā norma ir pieņemta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. 12.2. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētā norma ir pretrunā ar labas likumdošanas principu, jo likumdevējs neesot pārbaudījis tās atbilstību Satversmei, ņemot vērā Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos paustās atziņas. Līdzīgi kā likumdevējs pēc Satversmes tiesas 2003. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2002-18-01 "Par Saeimas vēlēšanu likuma 2. panta 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 6., 8. un 91. pantam" (turpmāk - spriedums lietā Nr. 2002-18-01) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 6. oktobra sprieduma lietā "Hirst v. the United Kingdom (No. 2)" pieņemšanas pārskatījis Saeimas vēlēšanu likumu, likumdevējam esot bijis jāpārskata arī Pašvaldības domes vēlēšanu likums. Proti, arī Pašvaldības domes vēlēšanu likumā vajadzējis paredzēt īpašu kārtību, kādā vēlētāji, kuri izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, var piedalīties pašvaldību vēlēšanās ieslodzījuma vietā. Lietā "Hirst v. the United Kingdom (No. 2)" Eiropas Cilvēktiesību tiesa vērtēja, vai aizliegums notiesātajām personām, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, piedalīties likumdevēja vēlēšanās atbilst Konvencijas 1. protokola 3. pantam. Kā to tieši nosaka pati minētā norma un kā tas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras, piemēram, šīs tiesas 2018. gada 11. oktobra lēmuma lietā "Lembergs v. Latvia", Konvencijas 1. protokola 3. pants nav attiecināms uz dalību tādu pašvaldību vēlēšanās, kādas ir pašvaldības domes vēlēšanas Latvijā. Arī Latvijas pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās norādījis, ka dalība pašvaldību vēlēšanās neietilpst Konvencijas 1. protokola 3. pantā ietvertajā jēdzienā "izvēloties likumdevēja varu" (sk. lietas materiālu 1. sēj. 67. un 69. lp.). Kaut arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā "Hirst v. the United Kingdom (No. 2)" analizēja aizliegumu personām, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas vietā, piedalīties likumdevēja vēlēšanās, būtu izvērtējams, vai un cik lielā mērā šajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesas paustās atziņas varētu attiecināt uz šādu personu dalību pašvaldības domes vēlēšanās Latvijā. Tas būtu pārbaudāms, izvērtējot šo personu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi un atbilstību samērīguma principam. Savukārt ar spriedumu lietā Nr. 2002-18-01 par neatbilstošiem Satversmei tika atzīti vēlēšanu tiesību ierobežojumi, kas paredzēja, ka tiesības vēlēt Saeimu nav aizdomās turētajām, apsūdzētajām vai tiesājamām personām, ja pret tām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums. Tomēr personas atrašanās apcietinājumā un brīvības atņemšanas soda izciešana ir divi atšķirīgi personas tiesiskie stāvokļi. Proti, apcietinājums ir drošības līdzeklis, ko piemēro aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, un šādā gadījumā šīs personas aizsargā nevainīguma prezumpcijas princips (sal. sk. Satversmes tiesas 2022. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2021-40-0103 11. punktu). Savukārt brīvības atņemšana ir sods, kas piespriests personai, kura ar tiesas spriedumu un saskaņā ar likumu atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tādējādi Satversmes tiesa nekonstatē būtiskus likumdošanas procedūras pārkāpumus apstrīdētās normas pieņemšanas procesā Saeimā. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.