13. Article

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 18. punktu). Tas, vai šādam ierobežojumam ir leģitīms mērķis, Satversmes tiesai ir jāvērtē, ievērojot pašreizējo sabiedrības un valsts demokrātiskās attīstības pakāpi (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 20.1. punktu). 13.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam nav leģitīma mērķa. Apstrīdētās normas mērķis visdrīzāk esot atvieglot pašvaldību vēlēšanu komisiju un cietuma administrācijas darbu, atbrīvojot tās no pienākuma organizēt pašvaldības domes vēlēšanas tiem vēlētājiem, kuri atrodas brīvības atņemšanas vietās. Tomēr mērķis atvieglot izpildvaras darbu pats par sevi neatbilstot nevienam no Satversmes 116. pantā minētajiem mērķiem. Arī tiesībsargs uzskata, ka izskatāmajā lietā nav iespējams konstatēt to, ka apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums aizsargātu kādas svarīgas sabiedrības intereses (sk. lietas materiālu 1. sēj. 56. lp.). Mg. iur. Ērika Gribonika savā viedoklī norādījusi, ka apstrīdētajā normā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam nav leģitīma mērķa. Šis ierobežojums, visticamāk, esot saistāms ar praktiskiem apsvērumiem - papildu resursu nepieciešamību tādā gadījumā, ja vajadzētu nodrošināt brīvības atņemšanas vietās esošajām notiesātajām personām iespēju īstenot aktīvās pašvaldību vēlēšanu tiesības. Lai arī likumdevējs varot ņemt vērā šo nepieciešamību, tomēr pats par sevi šis apstāklis neesot uzskatāms par leģitīmu mērķi, kura dēļ personām, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, būtu liedzamas tiesības vēlēt pašvaldības domi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 77.-78. lp.). Satversmes tiesas procesā pienākums uzrādīt un pamatot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 20. punktu). Saeima atbildes rakstā norāda, ka regulējumu, saskaņā ar kuru tiesības vēlēt domi nav personām, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, pieņēmusi 5. Saeima. Šāda regulējuma pieņemšana esot bijusi tā laika politiskā izšķiršanās. Tādējādi no atbildes raksta neizriet tas, kāds tieši ir apstrīdētājā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis. Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi: ja Saeimas atbildes rakstā nav norādīts, kāds ir ar apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis, tiesai pašai ir pienākums objektīvi izvērtēt visus lietas apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esību vai - tieši pretēji - neesību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 23. punktu un 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 15. punktu). 13.2. Ar 2004. gada 11. novembra likumu "Grozījumi Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā" norma, kas personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, ierobežo tiesības vēlēt pašvaldības domi, tika izteikta jaunā, spēkā esošajā redakcijā. Attiecīgā likumprojekta anotācijā ir norādīts vienīgi tas, ka "tiek paplašināts subjektu loks, kam ir tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās, kā arī precizēti aktīvo un pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi". Tātad arī no attiecīgā likumprojekta anotācijas neizriet tas, kāds ir šā ierobežojuma leģitīmais mērķis. Pašvaldības dome izlemj visus attiecīgajā pašvaldībā svarīgākos jautājumus (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-32-05 21. punktu). Pašvaldība ir noteiktā teritorijā dzīvojošo pilsoņu izveidota vietējā vara, kas darbojas šajā teritorijā (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 14. punktu). Apstrīdētā norma ierobežo tiesības piedalīties pašvaldības domes vēlēšanās ikvienai personai, kura izcieš sodu brīvības atņemšanas vietā. Satversmes tiesa ir atzinusi arī to, ka brīvības atņemšana - personas piespiedu turēšana ieslodzījumā - ir soda veids, kas saistīts ar personas pamattiesību, galvenokārt tiesību uz brīvību, ierobežošanu. Notiesātais tiek izolēts no ierastās vides un dzīvesveida, sociālajiem kontaktiem. Ierobežojumi, kas noteikti sakarā ar brīvības atņemšanas soda izpildīšanu, rada notiesātajam fizisku un psiholoģisku slodzi un grūtības. Soda izpildes režīma ietvaros notiesātajam tiek noteikti ierobežojumi, kuri paredzēti normatīvajos aktos. Šie ierobežojumi nedrīkst būt lielāki kā nepieciešams piespriestā soda veida rakstura un soda izpildes režīma dēļ (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 6. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-17-01 6. punktu). Pakta 10. panta 1. punkts paredz, ka pret visām personām, kurām atņemta brīvība, jāizturas cilvēciski un respektējot cilvēka personībai piemītošo pašcieņu. Savukārt šā paša panta 3. punkts paredz, ka penitenciārajā sistēmā jābūt paredzētam ieslodzīto režīmam, kura būtisks mērķis ir viņu labošana un sociālā rehabilitācija. Personas, kurām atņemta brīvība, bauda visas tās tiesības, kas noteiktas Paktā, ar tiem ierobežojumiem, kas slēgtā vidē ir neizbēgami, un šo personu cieņas aizsardzība ir jānodrošina tieši tāpat kā to personu cieņas aizsardzība, kuru brīvība nav ierobežota (sk.: General Comment No. 21: Replaces General Comment 9 Concerning Humane Treatment of Persons Deprived of Liberty (Art.10):10/04/92, Human Rights Committee, para. 3). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Eiropas Padomes Ministru komitejas 2006. gada 11. janvāra Ieteikumi Rec(2006)2 dalībvalstīm par Eiropas cietumu noteikumiem (turpmāk - Eiropas Cietumu noteikumi) tika pieņemti, lai Eiropas Padomes dalībvalstis savos likumos un praksē vadītos no tajos ietvertajiem principiem. Lai gan šie noteikumi nav juridiski saistoši, tomēr tajos ietvertais regulējums atzīstams par avotu ar rekomendējošu, bet vienlaikus arī pietiekami autoritatīvu raksturu, kas valstij iesaka konkrētas problēmas risināšanā izvēlēties optimālo rīcības modeli (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr.2005-02-0106 16. punktu un 2019. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-23-03 18.2. punktu). Eiropas Cietumu noteikumu 102.2. punkts paredz, ka ieslodzījums, atņemot brīvību, jau pats par sevi ir sods un tādēļ notiesātajiem ieslodzītajiem piemērotais režīms nedrīkst vairot ciešanas, kas jau tāpat izriet no ieslodzījuma. Tāpat personas, kurām atņemta brīvība, saglabā visas tiesības, izņemot tās, kas šīm personām ir tiesiski atņemtas, pamatojoties uz lēmumu, ar kuru tiek piespriests sods vai noteikts ieslodzījums. Dzīve ieslodzījuma vietās ir pēc iespējas jātuvina tādai dzīvei, kāda ir ārpus cietuma. Turklāt jebkura veida ieslodzījums jāorganizē tādā veidā, lai palīdzētu personām, kurām atņemta brīvība, pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma vietas atkal iekļauties sabiedrībā. Apstrīdētā norma nosaka vispārēju un automātisku pamattiesību - tiesību vēlēt pašvaldību - ierobežojumu personu grupai, balstoties tikai uz faktu, ka persona izcieš sodu brīvības atņemšanas vietā. Ne šis ierobežojums, ne tā nepieciešamība kopš 1994. gada 13. janvāra nav pēc būtības pārskatīta. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2022. gada 10. marta sprieduma lietā Nr. 2021-24-03 31.2. punktu). Jebkuri vēlēšanu tiesību ierobežojumi ir vērtējami arī valsts demokrātiskās attīstības kontekstā. Proti, periodiski ir jāapsver arī šo ierobežojumu nepieciešamība, samērojot tos ar sabiedrības un valsts demokrātiskās attīstības pakāpi attiecīgajā brīdī. No Satversmes tiesas nolēmumiem, kas pieņemti pēc tam, kad sākotnēji personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, tika ierobežotas tiesības vēlēt pašvaldības domi, un Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā izriet, ka kopumā personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, nebūtu nosakāmi lielāki ierobežojumi par tiem, kuri nepieciešami izdarītā noziedzīgā nodarījuma un piespriestā soda veida rakstura dēļ. Apstrīdētajā normā nav ņemts vērā tas, vai pastāv konstatējama un pietiekama saikne starp vēlēšanu tiesību ierobežojumu un attiecīgās personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu un lietas apstākļiem. Vēl jo vairāk - vēlēšanu tiesību ierobežojuma noteikšana ikvienai personai, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas vietā, kopumā nemotivē attiecīgās personas pilsoniski līdzdarboties un pēc atbrīvošanas atkal iekļauties sabiedrībā. Vispārējs vēlēšanu tiesību ierobežojums nesaskan arī ar kriminālsoda mērķi resocializēt sodīto personu. Satversmes 101. panta otrās daļas pirmajā teikumā garantētajām vēlēšanu tiesībām ir izšķiroša nozīme tādu efektīvu un jēgpilnu demokrātiski vēlētu institūciju izveidošanā un saglabāšanā, kuras vadās no tiesiskuma principiem. Vispārējas vēlēšanu tiesības ir gan Latvijas tiesību sistēmā, gan starptautiskajās tiesībās nostiprināts princips, un no tā izriet, ka ir būtiski, lai katrs pilsonis bez nepamatotiem ierobežojumiem varētu izmantot savas balsstiesības. Jebkuras tādas sabiedrības grupas, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas vietā, automātiska izslēgšana no dalības pašvaldību vēlēšanās nonāk pretrunā ar vispārēju vēlēšanu tiesību principu. Tādējādi izskatāmajā lietā nav iespējams konstatēt, ka ar apstrīdēto normu noteiktais vispārējais un automātiskais pamattiesību ierobežojums personu grupai, kura izcieš brīvības atņemšanas pamatsodu, aizsargātu kādas būtiskas, svarīgas sabiedrības intereses. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam nav leģitīma mērķa un tas neatbilst Satversmes 101. panta otrās daļas pirmajam teikumam.