3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta ar 2004. gada 11. novembra grozījumiem Pašvaldības domes vēlēšanu likumā. Minētie grozījumi esot pieņemti Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā un izsludināti Satversmē noteiktajā termiņā, publicējot tos oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis". Tāpat apstrīdētās normas pieņemšanā neesot saskatāmi procesuālie pārkāpumi un norma esot pietiekami skaidri formulēta. Regulējums, kas paredz, ka personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, nav tiesību piedalīties pašvaldību vēlēšanās, esot spēkā no 1994. gada 25. janvāra, un tas esot piemērots visās pašvaldību vēlēšanās pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Sekojot demokrātijas attīstībai, likumdevējs esot mazinājis aktīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumus pašvaldību vēlēšanās. Proti, sākotnēji aktīvās vēlēšanu tiesības esot liegtas arī aizdomās turētām, apsūdzētām vai tiesājamām personām, ja tām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums, kā arī personām, kuras likumā paredzētajā kārtībā ir atzītas par rīcības nespējīgām. Savukārt šobrīd vienīgā personu grupa, kam aktīvās vēlēšanu tiesības liegtas pat tad, ja šīs personas atbilst citām likumā noteiktajām prasībām, esot tieši apstrīdētajā normā minētās personas, proti, personas, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums attiecoties tikai uz personām, kuras atzītas par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un kurām piespriests smagākais iespējamais pamatsods - brīvības atņemšana. Aktīvās vēlēšanu tiesības netiekot liegtas tādām personām, kuras atzītas par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet kurām ir piespriests kāds cits pamatsods, piemēram, probācijas uzraudzība vai naudas sods. Tādējādi to personu loks, kurām liegtas aktīvās pašvaldību vēlēšanu tiesības, esot samērā šaurs - tā 2020. gada 31. decembrī ieslodzījumā atradušies 3104 ieslodzītie, no tiem 2294 bijušas notiesātās personas. Kriminālatbildība esot paredzēta tikai par pašiem smagākajiem un sabiedrībai bīstamākajiem nodarījumiem, savukārt brīvības atņemšana esot smagākais no pamatsoda veidiem. Brīvības atņemšana kā pamatsods esot piespriežama tajos gadījumos, kad citādi nav iespējams sasniegt kriminālsoda mērķus, proti, aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, resocializēt sodīto personu, panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Līdzīga aktīvo pašvaldības vēlēšanu tiesību ierobežošanas prakse Latvijā esot pastāvējusi jau pirms Otrā pasaules kara. Proti, tad pilsētas domnieku vēlēšanās neesot bijušas tiesīgas piedalīties personas, kuras sodītas ar cietuma sodu par noziegumiem, kas izdarīti mantkārīgos nolūkos, ja no soda izciešanas dienas nebija pagājuši pieci gadi. Savukārt pagasta padomes vēlēšanās neesot bijušas tiesīgas piedalīties personas, kuras par vēlēšanu likuma pārkāpšanu, zādzību, krāpšanu, zagtas mantas glabāšanu un svešas mantas piesavināšanos vai par aizliegtu degvīna izgatavošanu un pārdošanu tiesa bija sodījusi ar cietuma sodu, ja no pēdējā izpildīšanas dienas nebija pagājuši pieci gadi. Mūsdienās līdzīgs aktīvo vēlēšanu tiesību ierobežojums pastāvot arī Igaunijā. Regulējumu, kas paredz, ka pašvaldības domi nav tiesību vēlēt personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, esot pieņēmusi 5. Saeima, un tā pieņemšana esot bijusi tā laika politiskā izšķiršanās. Tomēr vēlēšanu tiesību attīstība esot nepārtraukts process, kas joprojām turpinoties.