5. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 101. panta otrās daļas pirmajam teikumam. Satversmes 101. panta otrās daļas pirmais teikums nosakot, kuras personas ir tiesīgas likumā noteiktajā kārtībā ievēlēt pašvaldības. Apzīmējot to personu loku, kurām ir tiesības balsot un ievēlēt pašvaldības, esot lietots termins "pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un Eiropas Savienības pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā". Nosakot tās personas, kuras ir tiesīgas ievēlēt konkrēto pašvaldības domi, šis teikums esot interpretējams, ievērojot Satversmes 101. panta pirmajā daļā ietverto noteikumu "likumā paredzētā veidā". To personu loku, kurām ir tiesības vēlēt pašvaldības vai kurām šīs tiesības ir ierobežotas, nosakot Pašvaldības domes vēlēšanu likums. Likumdevējs esot tiesīgs ieviest tādus ierobežojumus, kādus tas uzskata par nepieciešamiem, lietderīgiem un samērīgiem demokrātiskā sabiedrībā. Tomēr ierobežojumiem vajagot būt samērīgiem ar mērķi, kuru likumdevējs centies sasniegt. Samērīguma princips nosakot, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētā norma ir pieņemta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā. Vērtējot ierobežojuma leģitīmo mērķi, tiesībsargs norāda, ka no Saeimas atbildes raksta nav skaidri saprotams, kāds tad īsti ir šis mērķis. Pēc tiesībsarga ieskata, izskatāmajā lietā nav iespējams konstatēt, ka ar apstrīdēto normu noteiktais pamattiesību ierobežojums aizsargā kādas svarīgas sabiedrības intereses un šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis. Tomēr politisko tiesību liegšana ieslodzītajam varot atbilst likumīgajiem noziegumu profilakses un pilsoniskās atbildības stiprināšanas mērķiem līdz ar tiesiskuma ievērošanu un pienācīgu demokrātiskās iekārtas saglabāšanu. Tomēr šo līdzekli nevarot piemērot automātiski, citādi tas neatbilstu samērīguma prasībai. Ne Saeimas vēlēšanu likums, ne Eiropas Parlamenta vēlēšanu likums neliedzot piedalīties vēlēšanās personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās. Vienīgās vēlēšanas, attiecībā uz kurām šāds ierobežojums noteikts, esot pašvaldību vēlēšanas. Ja likumdevēja mērķis bijis ierobežot personām politiskās tiesības to sodāmības dēļ, tad šādam ierobežojumam būtu jāattiecas uz visām vēlēšanām, lai tiktu ievērots atšķirīgas attieksmes aizliegums. Notiesātās personas, kas pieļāvušas kriminālpārkāpumu, izdarījušas mazāk smagu vai smagu noziegumu, varot tikt sodītas ar brīvības atņemšanas sodu, kura termiņš ir īsāks par pašvaldības sasaukuma termiņu - četriem gadiem. Tāpat uz personām, kas notiesātas ar brīvības atņemšanu, attiecoties Krimināllikuma 61. pantā noteiktās tiesības tikt atbrīvotām no soda nosacīti pirms termiņa, ja iestājas minētajā pantā norādītie apstākļi. Pēc soda izciešanas vai pirmstermiņa atbrīvošanas notiesātie atgriežoties pašvaldībā, kurā ir vai bija viņu deklarētā dzīvesvieta, kur mīt viņu ģimenes locekļi vai kur atrodas viņiem piederošs nekustamais īpašums. Par atbalsta sniegšanu personām, kuras atbrīvotas no ieslodzījuma vietas, esot atbildīgas pašvaldības - to sociālie dienesti un sociālie darbinieki. Šī pašvaldības sniegtā palīdzība un tās apjoms varot būt svarīgs atbrīvotajām personām, un brīvības atņemšanas iestādēs esošās personas vēlēšanu procesā varot vērtēt, vai partiju programmās ir ietverts atbalsts to interešu aizsardzībai un pārstāvībai. Tāpat brīvības atņemšanas iestādēs esošās personas varot būt ieinteresētas balsot arī par tiem politiskajiem spēkiem, kuru programmās ir ietverts piedāvājums, kas pozitīvi ietekmētu šādu personu ģimenes locekļu, tuvinieku dzīvi pašvaldībā, kā arī skartu šīm personām pašvaldības teritorijā piederošos nekustamos īpašumus. Uzticības un sadarbības saikne starp pašvaldību un notiesāto personu būtu jāveido un jāuztur pastāvīgi, ne tikai pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma vietas, tādēļ tiesībsargs uzskata, ka sabiedrības interesēs ir neierobežot notiesātām personām tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās.