8. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās - norāda uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru un ANO Cilvēktiesību komitejas vispārīgiem secinājumiem saistībā ar personu tiesībām uz brīvām vēlēšanām, kam varētu būt nozīme, vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. panta otrās daļas pirmajam teikumam. Tiesības uz brīvām vēlēšanām esot ietvertas Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 1. protokola 3. pantā. Jautājumi, kas saistīti ar ierobežojumiem personu tiesībām uz brīvām pašvaldību vēlēšanām, esot ārpus Konvencijas 1. protokola 3. panta tvēruma, jo atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai pašvaldības Latvijas tiesību sistēmā neesot likumdevēja vara. Tādējādi minētā norma nebūtu piemērojama izskatāmajā lietā un arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ietvertās atziņas, interpretējot tiesības uz brīvām vēlēšanām, ciktāl tās attiecas uz likumdevējvaru, neesot tieši attiecināmas uz izskatāmo lietu. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras atziņas, interpretējot tiesības uz brīvām vēlēšanām, varētu tikt attiecinātas uz izskatāmo lietu tikai kā vispārīgas vadlīnijas, ņemot vērā Satversmes 89. pantā ietverto principu, atbilstoši kuram Konvencija nosaka tikai minimālo cilvēktiesību aizsardzības līmeni, ļaujot valstīm nacionālā līmenī noteikt augstāku cilvēktiesību aizsardzības līmeni, tostarp noteikt to konstitūcijā. Jautājumi, kas saistīti ar ierobežojumiem personu tiesībām uz brīvām pašvaldību vēlēšanām, ietilpstot Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 25. panta "b" apakšpunkta tvērumā. ANO Cilvēktiesību komitejas praksē izdarītie secinājumi, kas izriet no Pakta 25. panta interpretācijas, esot attiecināmi uz izskatāmo lietu. Atbilstoši Pakta 25. panta "b" apakšpunktam ikvienai personai esot tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās, taču šīs tiesības neesot absolūtas un valstīm esot tiesības tās ierobežot, ja vien ierobežojums ir noteikts ar likumu, vērsts uz leģitīma mērķa sasniegšanu un samērīgs. ANO Cilvēktiesību komiteja līdz šim savā praksē neesot izskatījusi lietas, kas būtu līdzīgas izskatāmajai lietai, taču lietā "Yevdokimov and Rezanov v. Russian Federation", atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā "Hirst v. the United Kingdom (No. 2)", ANO Cilvēktiesību komiteja esot nonākusi pie secinājuma, ka ierobežojums personām, kuras izcieš brīvības atņemšanas sodu, balsot likumdevēja vēlēšanās nav samērīgs personas tiesību ierobežojums. Lai arī līdzšinējā ANO Cilvēktiesību komitejas praksē neesot atrodams tāds viennozīmīgs secinājums, ka ierobežojums, kas liedz personām, kuras izcieš brīvības atņemšanas sodu, balsot pašvaldību vēlēšanās, pārkāptu Pakta 25. panta "b" apakšpunktu, tomēr, izvērtējot ANO Cilvēktiesību komitejas līdzšinējo praksi un metodoloģiju, kā arī Pakta 25. panta tvērumu, Latvijas pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās uzskata, ka šīs komitejas izdarītie secinājumi attiecībā uz tiesībām vēlēt likumdevēja varu varētu būt attiecināmi arī uz pašvaldību vēlēšanām. Proti, ņemot vērā pašvaldību lomu un kompetences Latvijas tiesību sistēmā, Latvijas pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās secina: ja ANO Cilvēktiesību komiteja neatzīst apsvērumus par noziedzības novēršanu par pietiekamiem, lai pamatotu ierobežojumus tiesībām balsot likumdevēja vēlēšanās, tad šie apsvērumi varētu būt vēl mazāk pietiekami, lai pamatotu ierobežojumus tiesībām balsot pašvaldību vēlēšanās. Visbeidzot, varot būt pamats secinājumam, ka likumdevēja rīcības brīvība, nosakot, vai personām, kuras izcieš brīvības atņemšanas sodu, ir tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās, ir šaura. Tas izrietot no Saeimas izvirzītā argumenta, ka apstrīdētās normas pieņemšana bija politiska izšķiršanās, Satversmes tiesas secinājumiem lietā Nr. 2021-23-01, kā arī apstrīdētās normas vietas Latvijas tiesību sistēmā sistēmiska izvērtējuma un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā un ANO Cilvēktiesību komitejas praksē izdarītiem secinājumiem.