13. Article

Izvērtējot, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, Satversmes tiesa pārbauda, vai likums ir: 1) pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 17. punktu). Apstrīdētā norma iekļauta Sodu reģistra likumā. Attiecīgo likumprojektu saskaņā ar Satversmes 65. pantu iesniedzis Ministru kabinets. Likumprojekts Saeimā izskatīts trijos lasījumos (sk. ziņas par likumprojektu Nr. 641/Lp11 "Sodu reģistra likums". Pieejams: saeima.lv). Likums pieņemts 2013. gada 10. oktobrī. Saskaņā ar Satversmes 69. pantu likums ir izsludināts (sk. oficiālo izdevumu "Latvijas Vēstnesis" Nr. 211, 2013. gada 29. oktobris). Likums stājās spēkā tajā noteiktajā termiņā - 2014. gada 1. janvārī. Tādējādi apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejama atbilstoši Satversmes prasībām. Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir formulēta skaidri. Satversmes tiesa no tiesiskas valsts pamatprincipa ir atvasinājusi labas likumdošanas principu un secinājusi, ka arī tas ievērojams pamattiesību ierobežojuma noteikšanas procesā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 15. punktu). Šajā kontekstā, ievērojot Latvijas saistības, kas izriet no Līguma par Eiropas Savienību, Satversmes tiesa secinājusi, ka likumdevēja pienākums ir nodrošināt Latvijas tiesību sistēmas harmonizāciju ar Eiropas Savienības tiesībām, savlaicīgi un kvalitatīvi nacionālajā tiesību sistēmā pārņemot ieviešamās Eiropas Savienības tiesības un nodrošinot to, ka tiek izvērtēta nacionālā regulējuma atbilstība Eiropas Savienības tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.4.1. punktu un 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 13.2. punktu). Kā norādīts apstrīdēto normu ietverošā 2013. gada 10. oktobra Sodu reģistra likuma projekta anotācijā, likumprojekts izstrādāts, lai tuvinātu dalībvalstu tiesību aktus saistībā ar policijas un tiesu sadarbību krimināllietās un pārņemtu Latvijas tiesībās Eiropas Savienības Padomes 2009. gada 26. februāra pamatlēmuma 2009/315/TI par organizatoriskiem pasākumiem un saturu no sodāmības reģistra iegūtas informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm normas. Anotācijā arī norādīts, ka likumprojekts uzskatāms par saskaņotu arī ar tobrīd spēkā bijušo Fizisko personu datu aizsardzības likumu (sk. likumprojekta Nr. 641/Lp11 "Sodu reģistra likums" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) I sadaļas 2. punktu un V sadaļu. Pieejams: saeima.lv). Apstrīdētās normas izstrādes materiālos nav tieši norādīts, ka tās pieņemšanas laikā īpaša uzmanība būtu tikusi pievērsta tām Eiropas Savienības tiesību normām, kas konkrētajā brīdī regulēja personas datu apstrādi. Pēc Vispārīgās datu aizsardzības regulas un Policijas direktīvas pieņemšanas un spēkā stāšanās apstrīdētajā normā nekādi grozījumi nav izdarīti. Policijas direktīva ieviesta ar likumu "Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā", savukārt personas datu apstrādes pamatprincipi nacionālajā tiesību sistēmā var tikt integrēti arī bez tiešām atsaucēm uz Eiropas Savienības tiesībām. Tādēļ tas, vai apstrīdētās normas atbilstības Eiropas Savienības tiesību normām pārbaudes detalizācijas trūkuma dēļ ir radies nepieļaujams personas pamattiesību aizskārums, noskaidrojams, izvērtējot apstrīdētās normas ietekmi pēc būtības. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.