15. Article

Saeima norādījusi arī uz to, ka datu apstrāde tiek veikta tiesībaizsardzības iestāžu darbības nodrošināšanas nolūkos. Valsts policija sniegusi informāciju, ka tiesībaizsardzības iestādes Sodu reģistra arhīva datubāzē esošos datus par kriminālprocesā attaisnotu personu izmanto, lai, piemēram, lemtu jautājumu par drošības līdzekļa piemērošanu, nākotnē izvirzītu versijas par notikumā iesaistītajām personām, noskaidrotu saikni ar noziedzīgo vidi, sniegtu informāciju par personas reputāciju vai veiktu personas datu padziļinātu pārbaudi operatīvās darbības ietvaros. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka vispār noziedzības novēršana un noziedzīgu nodarījumu atklāšana ir leģitīmi mērķi, kas attaisno sensitīvu personas datu uzglabāšanu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2008. gada 4. decembra sprieduma lietā "S. and Marper v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 30562/04 u. c., 100. punktu un 2013. gada 4. jūnija lēmuma lietā "Peruzzo and Martens v. Germany", pieteikums Nr. 7841/08 u. c., 40. punktu). Tomēr izskatāmās lietas kontekstā jāievēro, ka Sodu reģistra arhīva datubāzē tiek apstrādāti attaisnotas personas dati. 15.1. Satversmes 92. panta otrais teikums noteic, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Proti, šajā teikumā ir ietverts nevainīguma prezumpcijas princips. Nevainīguma prezumpcija aizsargā personu, lai tā netiktu atzīta par vainīgu, kamēr tās vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu. It īpaši šis princips ir saistošs kriminālprocesa virzītājiem: izmeklētājam, prokuroram, tiesnesim (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 22. aprīļa sprieduma lietā "Avaz Zeynalov v. Azerbaijan", pieteikums Nr. 37816/12 u. c., 69. punktu). Tāpat nevainīguma prezumpcija aizsargā personas, kuras ir attaisnotas vai kuru vaina kriminālprocesā nav konstatēta, no iespējamības, ka valsts amatpersonas un varas iestādes pret šīm personām varētu izturēties tā, it kā tās būtu bijušas vainīgas (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2013. gada 12. jūlija sprieduma lietā "Allen v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 25424/09, 94. punktu). Kā uzsvērusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, pēc kriminālprocesa beigām ir ietekmēta arī personas reputācija un veids, kādā šo personu uztver sabiedrība, un šajā kontekstā nevainīguma prezumpcija mijiedarbojas ar personas tiesībām uz privātumu (sal. sk. turpat 103. punktu). Īpaša nozīme ir stigmatizācijas riskam, kas izriet no tā, ka pret personām, kuras nav notiesātas par kādu noziedzīgu nodarījumu un kurām ir tiesības uz nevainīguma prezumpciju, tiek piemērota tāda pati attieksme kā pret notiesātām personām (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 21. marta sprieduma lietā "Rushiti v. Austria", pieteikums Nr. 28389/95, 31. punktu). Līdz ar to šajā ziņā nevainīguma prezumpcija aptver arī laiku pēc kriminālprocesa beigām, lai nodrošinātu to, ka attiecībā uz jebkuru apsūdzību, kas nav pierādīta, tiek ievērots attiecīgās personas nevainīgums (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2013. gada 12. jūlija sprieduma lietā "Allen v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 25424/09, 103. punktu). Nevainīguma prezumpcija pati par sevi neliedz noteikt personai pagaidu ierobežojumus, kas saistīti ar tās reputāciju, ciktāl šādus ierobežojumus pieļauj citas Satversmes normas un tie nav sodoša rakstura (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr.2005-22-01 5.3. punktu). Tāpat nevainīguma prezumpcija neliedz ierobežot personas brīvību, piemērojot apcietinājumu kā drošības līdzekli (sk. turpat). Tomēr šādi gadījumi ir saistīti ar situācijām, kad personas vaina vēl nav pierādīta un attiecīgo ierobežojumu noteikšana ir būtiska, lai nodrošinātu tiesisku kriminālprocesa norisi, nevis ar situācijām, kad persona atzīta par nevainīgu un attiecīgi ir tādā pašā stāvoklī kā jebkura persona, pret kuru nav uzsākts kriminālprocess. 15.2. Konkrētajā gadījumā attaisnotu, tātad nevainīgu personu dati tiek apstrādāti vienotā sistēmā ar to personu datiem, kuras ir atzītas par vainīgām, turklāt tiek apstrādāti tikpat ilgi. Šādu attieksmi iespējams pamatot tikai ar īpaši svarīgiem iemesliem, kas paši par sevi nav saistīti ar personas vainu vai nevainīgumu, proti, ir objektīvi. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka personas privāto datu glabāšanu pašu par sevi un automātiski nevar pielīdzināt aizdomu par vainīgumu izteikšanai, tomēr šādas apstrādes ietekmi pastiprina tas, ka attaisnotas personas dati tiek glabāti tādā pašā veidā kā notiesāto personu dati (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2008. gada 4. decembra sprieduma lietā "S. and Marper v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 30562/04 u. c., 122. punktu). Līdzīgi secinājumi izriet arī no datu apstrādes pamatprincipiem. Policijas direktīva paredz, ka jebkurai personas datu apstrādei ir jābūt likumīgai, godprātīgai un pārredzamai attiecībā uz konkrētajām fiziskajām personām un jātiek īstenotai tikai konkrētos likumā paredzētos nolūkos (sk. Policijas direktīvas preambulas 26. apsvērumu). Personas dati būtu jāvāc konkrētos, skaidros un leģitīmos nolūkos, un tie nebūtu jāapstrādā nolūkos, kas nav saderīgi ar mērķi novērst, izmeklēt, atklāt noziedzīgus nodarījumus vai saukt pie atbildības par tiem, vai izpildīt kriminālsodus, tostarp pasargāt no sabiedriskās drošības apdraudējumiem un tos novērst. Ja personas datus apstrādā tas pats vai cits pārzinis nolūkā, ko aptver Policijas direktīvas darbības joma un kas nav tas nolūks, kādā dati tika vākti, tad šādai apstrādei vajadzētu būt atļautai ar noteikumu, ka tā ir atļauta saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktu noteikumiem un ir nepieciešama un samērīga ar minēto citu nolūku (sk. Policijas direktīvas preambulas 29. apsvērumu un 4. pantu). Šāda apstrāde, ko veic tas pats vai cits pārzinis, var ietvert datu arhivēšanu sabiedrības interesēs, izmantošanu zinātniskiem, statistikas vai vēsturiskiem mērķiem, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem, vai izpildītu kriminālsodus, tostarp lai pasargātu no sabiedriskās drošības apdraudējumiem un tos novērstu, ņemot vērā atbilstošas garantijas attiecībā uz datu subjektu tiesībām un brīvībām (sk. Policijas direktīvas 4. pantu). Tas nozīmē, ka personas datu apstrāde ir pieļaujama konkrētu tiesībaizsardzības mērķu labad, bet pēc šo mērķu sasniegšanas datu turpmāka apstrāde ir iespējama tikai tad, ja pastāv cits apstrādes nolūks. Proti, attieksme pret personu, kas ir atzīta par nevainīgu, nevar būt tieši tāda pati, kāda tā bija pirms attiecīgā nolēmuma pieņemšanas. Sodāmība ir noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas notiesāšanas vai soda noteikšanas juridiskās sekas, kas ir spēkā tiesas spriedumā vai prokurora priekšrakstā par sodu noteiktajā soda izciešanas laikā, kā arī pēc tam līdz sodāmības dzēšanai vai noņemšanai likumā noteiktajā kārtībā. No sodāmības fakta personai var izrietēt noteikti ierobežojumi, piemēram, attiecībā uz darba tiesiskajām attiecībām vai nepieciešamību nodrošināt soda izpildes uzraudzību. Savukārt attaisnota persona ir uzskatāma par nevainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, un attiecīgi tai nav arī sodāmības. Tikai no tā fakta, ka persona ir nevainīga, tiesībaizsardzības iestādes nevar secināt tiesību aizsardzībai nepieciešamus apstākļus. Papildus tam izskatāmajā lietā būtiska nozīme ir apstrādāto personas datu veidam. Proti, tie nav kriminālprocesa ietvaros ievāktie dati, piemēram, pirkstu nospiedumi, kas varētu būt nozīmīgi turpmākajam tiesībaizsardzības iestāžu darbam (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2008. gada 4. decembra sprieduma lietā "S. and Marper v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 30562/04 u. c., 10. punktu). Informācijas apkopošana un glabāšana Sodu reģistra arhīva datubāzē ir atkarīga no konkrētā kriminālprocesa gaitas. 15.3. No Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas viedokļiem izriet, ka Sodu reģistra arhīvā esošie dati tiek izmantoti "pēc iespējas plašākai informācijai personas padziļinātas pārbaudes veikšanai" vai "personas reputācijas pārbaudei". Proti, dati tiekot izmantoti personas individuālajam izvērtējumam darba vai valsts dienesta tiesisko attiecību ietvaros. Tomēr, pirmkārt, šie nav tieši tiesībaizsardzības mērķi. Otrkārt, šāda apstrāde jebkurā gadījumā nav atzīstama par notiekošu uz likuma pamata, proti, tiesību normās nav tieši noteiktas tiesībaizsardzības iestāžu tiesības veikt attaisnotas personas datu apstrādi minētajā veidā. Treškārt, šāda personas datu apstrāde un no tās izrietošu secinājumu izdarīšana vai pat kādu iespēju liegšana faktiski prezumē nevainīgas personas iesaisti noziedzīgā nodarījumā. Tāpat šādas datu izmantošanas pamats tiesību normās nav norādīts un attaisnotās personas ar to nevar rēķināties. Līdz ar to secināms, ka šāda datu apstrāde netiek veikta tiesībaizsardzības iestāžu darbības nodrošināšanas nolūkā un nav saistāma ar objektīvi konstatējamu sabiedrības drošības apdraudējumu. Tādējādi iepriekš minētā attaisnotās personas datu apstrāde šajā aspektā neatbilst mērķim - sabiedrības drošības aizsardzība.