18. Article

Pārbaudot to, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa izvērtē, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 19. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka attaisnotas personas datu glabāšana var būt nepieciešama, lai nodrošinātu kriminālprocesa norisi, ja attaisnojošo spriedumu vai lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu nepieciešams izskatīt no jauna sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem vai sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 656. panta pirmajai daļai attaisnojoša sprieduma vai lēmuma par kriminālprocesa izbeigšanu jauna izskatīšana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem atļauta tikai likumā noteiktajā kriminālatbildības noilguma termiņa ietvaros un ne vēlāk kā vienu gadu no jaunatklāto apstākļu konstatēšanas dienas. Savukārt kriminālatbildības noilgums atbilstoši Krimināllikuma 56. panta pirmajai daļai pamatā ir divi līdz piecpadsmit gadi no nozieguma izdarīšanas dienas atkarībā no nozieguma smaguma. Ja noziedzīgs nodarījums vērsts pret nepilngadīgas personas tikumību un dzimumneaizskaramību vai ar to nodarīti smagi miesas bojājumi, kas saistīti ar dzimumorgānu kropļošanu vai reproduktīvo spēju zaudējumu, vai cilvēku tirdzniecībā, vai piespiešanā veikt abortu, noilgums iestājas divdesmit gadus pēc brīža, kad cietusī persona sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu. Tikai kā izņēmumi, kuru gadījumā neiestājas noilgums, ir vērtējami noziegumi, par kuriem saskaņā ar likumu var piespiest mūža ieslodzījumu, un noziegumi pret cilvēci, noziegumi pret mieru, kara noziegumi vai dalība genocīdā. Tātad jau pēc noteikta termiņa beigām vairāku veidu noziedzīga nodarījuma gadījumā nebūtu iespējama attaisnojoša sprieduma izskatīšana no jauna. Tomēr apstrīdētā norma paredz, ka dati par attaisnotajām personām tiek glabāti, tos nediferencējot pēc tā, kāds ir bijis sākotnējais noziedzīgais nodarījums. Proti, visos gadījumos attaisnotas personas dati tiek glabāti vienlīdz ilgi, neņemot vērā to, vai noziedzīgajam nodarījumam, kura izdarīšanā persona tikusi attaisnota, jau nav iestājies noilgums, t. i., to, vai attiecīgie dati vēl ir izmantojami noteiktajām vajadzībām. Saskaņā ar apstrīdēto normu pat kriminālpārkāpumu izdarīšanā attaisnotu personu dati tiek glabāti vēl gadu pēc personas nāves. Šādā gadījumā datu apstrāde acīmredzami nav vajadzīga noteiktā mērķa sasniegšanai. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 662. panta pirmajai daļai un 665. panta pirmajai daļai spēkā stājušos nolēmumu sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu, tostarp nelikumīgu tiesas sastāvu vai kāda tiesneša nepiedalīšanos nolēmuma pieņemšanā, var izskatīt no jauna, ja tas nav skatīts kasācijas kārtībā vai tiesa iepriekš nav atteikusies ierosināt kasācijas tiesvedību. Tomēr šādi gadījumi ir ārkārtīgi reti un būtībā tiem ir izņēmuma raksturs. Vēl jo vairāk - atbilstoši Kriminālprocesa likuma 665. panta pirmajai daļai pieteikuma iesniegšana sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu pēc būtības ir iespējama tikai tad, ja Kriminālprocesa likuma 663. pantā norādītajam subjektam, kas attiecīgo pieteikumu iesniedz, jau ir pieejama informācija par konkrētiem attiecīgajā kriminālprocesā notikušiem pārkāpumiem. Šāda informācija parasti varētu tikt iegūta no konkrētā kriminālprocesa materiāliem vai attiecīgā nolēmuma satura, nevis no Sodu reģistra arhīva datubāzes. Proti, lai iesniegtu pieteikumu par nolēmuma jaunu izskatīšanu sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu, Sodu reģistra arhīva datubāzē glabātā informācija faktiski nav vajadzīga. Saskaņā ar Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 4. un 20. pantu persona var prasīt kaitējuma atlīdzināšanu sešu mēnešu laikā no attaisnojoša tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas. Aizskarto personas subjektīvo tiesību aizsardzība pamatā ir atkarīga no pašas personas lēmuma. Persona var izvēlēties arī neīstenot savas tiesības, kā arī pieprasīt savu datu dzēšanu. Tādējādi personai pašai ir tiesības pieņemt lēmumus attiecībā uz saviem datiem pat tad, ja šie lēmumi vēlāk apgrūtina tās iespējas izmantot savas tiesības. Attiecīgi tad, ja nepastāv cits pamatots datu glabāšanas nolūks, valstij nav pamata glabāt būtisku personas datu apjomu ar tādu atrunu, ka personai šie dati kādā brīdī varētu būt noderīgi. Šāda datu apstrāde var notikt tikai ar personas piekrišanu un attiecīgi vairs nebūtu vērtējama kā pamattiesību ierobežojums. Sodu reģistra arhīva datubāze nevar būt vienīgais personas datu avots, kas nepieciešams kriminālprocesa atjaunošanai, tiesas nolēmuma izskatīšanai no jauna vai personas tiesību aizsardzībai. Proti, institūcijas, ievērojot personas datu apstrādes principus, pārvalda krimināllietu materiālus arī uz Ministru kabineta 2012. gada 6. novembra noteikumu Nr. 748 "Dokumentu un arhīvu pārvaldības noteikumi" pamata. Citstarp Iekšlietu ministrijas informācijas sistēmā ir uzkrātas ziņas par izbeigtajām krimināllietām, kuras nodotas glabāšanā Iekšlietu ministrijas Informācijas centra arhīvā. Tas nozīmē, ka iepriekš minēto mērķu sasniegšanai nepieciešamajiem materiāliem, ciktāl tiek ievēroti Satversmes 96. pantā un Eiropas Savienības tiesību normās ietvertie personas datu apstrādes principi, vajadzētu būt pieejamiem, bet attaisnotas personas datu papildu dublēšana un glabāšana Sodu reģistra arhīva datubāzē 100 gadus no personas dzimšanas brīža vai gadu pēc personas nāves nav nepieciešama leģitīmo mērķu sasniegšanai. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 96. pantam.