3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 96. pantam. Apstrīdētā norma ierobežojot attaisnotas personas tiesības uz privāto dzīvi. Taču šim pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis, jo tas kalpojot arhīviskām vajadzībām. Glabājot ziņas par attaisnoto personu, tiekot nodrošināta iespēja piekļūt šādām ziņām ne vien ar likumu pilnvarotajām institūcijām to funkciju īstenošanai, bet arī pašai attaisnotajai personai, kura varot saņemt no valsts uzturētas informācijas sistēmas oficiālu un ticamu apliecinājumu par tās attaisnošanu konkrētajā kriminālprocesā. Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai, un neesot citu līdzekļu, ar kuriem leģitīmos mērķus varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē, mazāk ierobežojot personas pamattiesības. Glabājot ziņas arhīviskām vajadzībām, esot ārkārtīgi svarīgi saglabāt šo ziņu integritāti un autentiskumu - to, ka šīs ziņas ir pilnīgas un negrozītas -, jo citādi zustu šo ziņu arhīviskā vērtība un glabāšanas jēga. Ja arhīviskām vajadzībām tiek uzglabātas ziņas par to, ka persona kriminālprocesā ir attaisnota, tad arhīviskām vajadzībām pēc būtības neatbilstu tāda situācija, ka noteikta veida ziņas, kas saistītas ar konkrēto personu un konkrēto kriminālprocesu, tiktu dzēstas vai grozītas. Proti, šāda situācija neatbilstu vienam no arhīvisku vajadzību pamatprincipiem, jo šīs ziņas pēc dzēšanas vai grozīšanas vairs nebūtu pilnīgas, bet kļūtu selektīvas un neļautu gūt ticamu priekšstatu par kopējo situāciju. Leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē nebūtu iespējams sasniegt arī tad, ja Sodu reģistra arhīva datubāzē ietvertās ziņas par attaisnoto personu tiktu, piemēram, anonimizētas, jo tādā gadījumā arhīvā būtu informācija nevis par konkrētu fizisko personu, bet gan par konkrētu notikumu. Turklāt šādai anonimizētai informācijai saistībā ar konkrētu fizisko personu nevarētu piekļūt ne pati šī persona, kura kriminālprocesā ir attaisnota, nedz arī kāds cits, pat ja izpildītos likumā paredzētais ziņu sniegšanas priekšnoteikums. Pamattiesību ierobežojums esot samērīgs. Attiecībā uz Sodu reģistra arhīva datubāzē glabātajām ziņām par attaisnotām personām tiekot veiktas divas samērā šauras personas datu apstrādes pamatdarbības - šīs ziņas tiekot glabātas Sodu reģistra arhīva datubāzē un pēc attiecīga pieprasījuma saņemšanas tiekot izsniegtas likumā minētajām institūcijām (personām), ja izpildās likumā minētie priekšnoteikumi šādu ziņu izsniegšanai. Sodu reģistra arhīva datubāzē ietvertajām ziņām par attaisnoto personu esot ierobežotas pieejamības informācijas statuss - šīs ziņas neesot publiski pieejamas, un tām varot piekļūt tikai un vienīgi likumā minētās institūcijas (personas) likumā minētajos gadījumos. Arī Iekšlietu ministrijas Informācijas centra darbinieki varot piekļūt minētajām ziņām tikai tādos gadījumos, kad tas nepieciešams viņu darba pienākumu veikšanai. Sodu reģistra pārzinim un turētājam attiecībā uz Sodu reģistra arhīva datubāzē glabātajām ziņām - arī ziņām par attaisnotu personu - esot pienākums ievērot visus no Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (turpmāk - Vispārīgā datu aizsardzības regula) izrietošos datu aizsardzības pasākumus. Saskaņā ar šīs regulas 24. panta 1. punktu pārzinim esot pienākums īstenot atbilstošus tehniskos un organizatoriskos pasākumus, lai tas nodrošinātu un spētu uzskatāmi pierādīt, ka personas datu apstrāde notiek saskaņā ar regulu. Iekšlietu ministrijas Informācijas centram esot regulai atbilstoši izstrādāta privātuma politika, no kuras izrietot, piemēram, tas, ka iestāde īsteno administratīvos, tehniskos un fiziskos drošības pasākumus, ciktāl tie ir samērīgi ar iespējamiem riskiem, īsteno pasākumus savu darbinieku regulārai apmācībai un informēšanai personas datu aizsardzības jautājumos, lai samazinātu iespējamo incidentu iestāšanās varbūtību, kā arī īsteno iekšējās kontroles procedūras, ar kuru palīdzību iespējams samazināt drošības incidentu iestāšanās varbūtību un to atstātās sekas. Turklāt atbilstoši Fizisko personu datu apstrādes likuma 3. panta pirmajai daļai un 38. pantam personas datu apstrādes darbības uzraugot Datu valsts inspekcija, kurai noteikta kompetence piemērot arī sodus par personas datu apstrādes pārkāpumiem, kurus izdarījusi publisko tiesību juridiskās personas amatpersona. Tātad likumā esot gan noregulēta Sodu reģistra arhīva datubāzē glabājamo datu izmantošana, gan arī paredzēta virkne pasākumu šajā datubāzē glabājamo datu aizsardzības nodrošināšanai, bet pārkāpumu gadījumos - arī iespēja piemērot samērīgu sodu. Esot jāņem vērā arī tas, ka personas attaisnošana kriminālprocesā vēl nenozīmē, ka šī situācija nekad nevarētu mainīties. Proti, kriminālprocess varot tikt atjaunots sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem; spēkā stājies tiesas nolēmums varot tikt izskatīts no jauna sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu. Turklāt pieteikuma vai protesta iesniegšanai sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu neesot termiņa ierobežojuma. Tāpat Latvijā esot iespējami arī tādi noziedzīgi nodarījumi, kuriem nav noilguma. Tas nozīmējot, ka ziņas par personu, kura reiz ir attaisnota kriminālprocesā, vēl var mainīties, attiecīgi mainoties ne tikai vietai, kur šādas ziņas tiek saglabātas, - no arhīva datubāzes uz aktuālo datubāzi -, bet arī iemeslam, kura dēļ šādas ziņas vispār tiek saglabātas. Izvērtējot sabiedrības ieguvumu no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma salīdzinājumā ar kaitējumu, kas nodarīts pieteicējam administratīvajā lietā, esot secināms, ka sabiedrības ieguvums ir lielāks nekā attiecīgajai personai nodarītais kaitējums. Turklāt personai nodarītais kaitējums esot relatīvi mazs. Izskatāmajā gadījumā vienīgais personai nodarītais kaitējums izpaužoties tādējādi, ka ziņas par šo personu tiek glabātas Sodu reģistra arhīva datubāzē, turklāt glabātas tādos apstākļos, ka ne vien ir nodrošināta aizsardzība, kas liedz piekļuvi šīm ziņām tam nepilnvarotām personām, bet arī ar likumu ir reglamentēta šādu ziņu izsniegšana un izmantošana, līdz minimumam samazinot to personu (institūciju) skaitu, kurām vispār ir piekļuve šādām ziņām. Vēl jo mazāks šis personai nodarītais kaitējums esot tāpēc, ka pašai personai ir nodrošinātas no Vispārīgās datu aizsardzības regulas izrietošās tiesības attiecībā uz tās datu apstrādi Sodu reģistra arhīva datubāzē, tostarp tiesības pašai nepieciešamības gadījumā piekļūt attiecīgajām Sodu reģistra arhīva datubāzē glabātajām ziņām.