5. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma ierobežo personas pamattiesības, proti, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, taču šādam ierobežojumam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs. Visas sabiedrības interesēm atbilstot tāda vienota uzskaites sistēma, ka ziņas par attaisnoto personu ir atrodamas ne tikai Sodu reģistra aktuālajā datubāzē, bet arī tā arhīva datubāzē. Šo ziņu pieejamība arhīvā nodrošinot pašai personai iespēju saņemt apliecinājumu tam, ka tā ir attaisnota krimināllietā. Tādējādi personai esot iespēja īstenot savas likumā noteiktās tiesības, piemēram, vērsties tiesā ar pieteikumu par kompensācijas piešķiršanu. Noteiktu mērķu sasniegšanai šo ziņu pieejamība varot būt nepieciešama arī tiesībaizsardzības institūcijām, piemēram, gadījumos, kad kriminālprocess tiek atjaunots sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem vai lieta tiek izskatīta no jauna sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu. Līdz ar to sabiedrības interesēs esot nodrošināt ziņu par attaisnoto personu pieejamību arī noteiktu laika periodu pēc attaisnojoša tiesas sprieduma spēkā stāšanās. Tāpēc tiesībsargs uzskata, ka pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība. Attaisnotām personām, kuras atzītas par nevainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un ir reabilitētas, neesot tādu šķēršļu, kas tām liegtu konkursos kandidēt uz konkrētiem amatiem un ieņemt vēlamos amatus. Proti, tas vien, ka ziņas par attaisnotu personu tiek glabātas Sodu reģistra arhīva datubāzē, vēl nenozīmējot to, ka personai tiek radītas negatīvas sekas. Tomēr tas, ka minētajā datubāzē attaisnotu personu identificējoši personas dati tiek apstrādāti lielā apjomā, esot uzskatāms par nozīmīgu iejaukšanos personas privātajā dzīvē. Līdz ar to attaisnotajai personai nodarītais kaitējums nebūtu vērtējams kā relatīvi mazs. Attaisnotas personas datus Sodu reģistra arhīva datubāzē apstrādājot oficiāla iestāde, kura veicot arī šo datu izpaušanas kontroli. Tādējādi ziņas par attaisnotām personām varot tikt sniegtas tikai tām personām un iestādēm, kuras sniegušas atbilstošu pamatojumu šo ziņu nepieciešamībai, piemēram, tiesībaizsardzības institūcijām, lai veicinātu noziedzīgu nodarījumu atklāšanu, kā arī pašai attaisnotajai personai, lai tā varētu īstenot savas likumā noteiktās tiesības. Tiesībsarga rīcībā neesot informācijas, kas liktu apšaubīt to, ka attaisnotas personas datu apstrāde Sodu reģistra arhīva datubāzē atbilst Vispārīgās datu aizsardzības regulas 5. pantā nostiprinātajiem personas datu apstrādes principiem. Turklāt arhivēšanas nolūkos esot svarīgi nodrošināt, lai Sodu reģistra arhīva datubāzē ietvertā informācija būtu precīza un pilnīga. Līdz ar to nebūtu pieļaujama kādas informācijas kategorijas izslēgšana no minētās datubāzes, to pamatojot ar datu minimizēšanas principa ievērošanu. Turklāt ierobežotas pieejamības informācija par attaisnoto personu tiekot izsniegta tikai tādā apjomā, kāds nepieciešams konkrētu mērķu sasniegšanai. Tomēr tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka Sodu reģistrs nav vienīgā informācijas sistēma, kurā var būt pieejama informācija par attaisnotām personām. Piemēram, Kriminālprocesa informācijas sistēmā (KRASS) tiekot iekļautas ziņas, ko pamato procesuālie dokumenti, kriminālprocesa ietvaros pieņemtie procesuālie lēmumi. Tāpat Tiesu informatīvajā sistēmā (TIS), kur tiek atspoguļota tiesvedības gaita lietu izskatīšanā, esot pieejami tiesu nolēmumi un informācija par noziedzīga nodarījuma juridisko kvalifikāciju. Līdz ar to prasība glabāt Sodu reģistra arhīva datubāzē ziņas par attaisnotu personu esot samērīga. Savukārt pretēji pašam ziņu glabāšanas faktam to glabāšanas termiņš tomēr neesot samērīgs. Apsvērums, ka attaisnotas personas datu apstrāde ilgtermiņā šai personai potenciāli neradīs negatīvas sekas, neesot pietiekams arguments tam, lai ilgā laika posmā ierobežotu personas pamattiesības, proti, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Esot svarīgi uzsvērt, ka izskatāmajā lietā apstrīdētā norma vērtējama tieši attiecībā uz attaisnotu personu. Salīdzinot apstrīdētajā normā paredzēto ziņu glabāšanas termiņu ar Sodu reģistra likuma 23. panta 3. punktā noteikto, esot konstatējams, ka 3. punktā par atbilstošu datu apstrādes ilgumu atzīts 10 gadu termiņš, turklāt tas esot saistīts ar procesa izbeigšanos un noilguma iestāšanos. Neesot saskatāms objektīvs pamatojums tam, kāpēc likumdevējs nav izvērtējis iespēju apstrīdētajā normā ietveramo termiņu noteikt kopsakarā ar Krimināllikuma 56. pantā paredzētajiem kriminālatbildības noilguma termiņiem, kas attiecināmi uz lielāko daļu noziedzīgu nodarījumu. Tāpat minētā termiņa noteikšanā būtu nepieciešams izvērtēt iespēju to pielāgot Kriminālprocesa likumā noteiktajiem termiņiem kriminālprocesa atjaunošanai sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem un laika posmam, kurā attaisnotajai personai ir tiesības vērsties tiesā ar prasījumu par kompensācijas piešķiršanu. Tādējādi likumdevējs nodrošinātu to, ka ziņas par attaisnoto personu netiek apstrādātas Sodu reģistra arhīva datubāzē ilgāk, kā tas patiešām nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai.