12. Article

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, noskaidrojot nacionālo tiesību normu saturu un piemērojot tās, ir jāņem vērā demokrātiju stiprinošās Eiropas Savienības tiesību normas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā to interpretācija (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 23.1. punktu). Apstrīdētā norma ir daļa no procesa par noziedzīgi iegūtu mantu tiesiskā regulējuma. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu uz ar mantu saistītajām personām ir attiecināmas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016-13-01 10. punktu). Jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības. Tajā ietilpst arī tiesības uz pārsūdzību (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 28.1. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. panta pirmais teikums neparedz valstij pienākumu visās lietu kategorijās noteikt personai tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumu kasācijas kārtībā (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2013-02-01 10.2. punktu). Tomēr valstij ir pienākums izveidot tādu tiesību sistēmu un noteikt tādu tiesas nolēmumu pārsūdzības kārtību, lai personas varētu efektīvi aizsargāt savas tiesības un likumīgās intereses (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 13. punktu). Arī procesā par noziedzīgi iegūtu mantu valstij ir pozitīvs pienākums nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu tā, lai tiktu paredzēta efektīva tiesību aizsardzība. Tas vienlaikus nozīmē valsts pienākumu nodrošināt personai arī procesuālās garantijas aizstāvēt tās īpašuma tiesības, lai sevišķajā procesā lieta pēc būtības tiktu izlemta, ievērojot personas tiesības uz taisnīgu tiesu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016-13-01 13. punktu). Lai lietā Nr. 2021-44-01 noskaidrotu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai šī norma ar mantu saistītajai personai nodrošina efektīvu iespēju aizstāvēt savas īpašuma tiesības. Proti, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai likumdevējs bija tiesīgs pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas neparedz iespēju pārsūdzēt apgabaltiesas lēmumu, lai gan tas lietā ir pirmais lēmums, ar kuru manta atzīta par noziedzīgi iegūtu un konfiscējamu. Ņemot vērā to, ka apstrīdētā norma ir daļa no procesa par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju tiesiskā regulējuma, šajā izvērtējumā nozīme ir Hartas 47. pantam, kā arī Direktīvai 2014/42 un Pamatlēmumam 2005/212.