13. Article

Pēc Satversmes tiesas ieskata, nodarījumi, saistībā ar kuriem uzsākti kriminālprocesi, no kuriem izdalīti procesi par noziedzīgi iegūtu mantu, pieder pie tiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas Direktīvas 2014/42 3. pantā norādītie tiesību akti, un tātad tie ietilpst šīs direktīvas materiālās piemērošanas jomā (sk. šā lēmuma 3.1. punktu un, piemēram, Direktīvas 2014/42 3. panta "d" punktu). Tāpat jānorāda, ka Krimināllikuma 195. panta trešā daļa, pēc kuras uzsākti kriminālprocesi, no kuriem izdalīti procesi par noziedzīgi iegūtu mantu, paredz kriminālsodu - brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz divpadsmit gadiem (sk. Pamatlēmuma 2005/212 2. panta 1. punktu). Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka Direktīva 2014/42 - tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums 2005/212, kura normas atbilstoši minētās direktīvas preambulas 9. punktam ar to ir paredzēts paplašināt, - ir tiesību akts, ar kuru dalībvalstīm uzlikts pienākums ieviest kopēju noteikumu minimumu attiecībā uz nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, lai atvieglotu kriminālprocesa ietvaros tiesas izdotu konfiskācijas rīkojumu savstarpējo atzīšanu. Direktīva 2014/42 nereglamentē nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, ko kāda dalībvalsts tiesa uzdevusi veikt tādā procedūrā, kura neattiecas uz viena vai vairāku noziedzīgu nodarījumu konstatēšanu, vai uzreiz pēc tās. Proti, uz šādu konfiskāciju neattiecas šajā direktīvā saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu paredzētie minimālie noteikumi, un tās tiesiskais regulējums tātad ietilpst minētās direktīvas 22. apsvērumā norādītajā dalībvalstu kompetencē paredzēt plašākas pilnvaras savos valsts tiesību aktos (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 19. marta sprieduma lietā C-234/18 "Agro in 2001" 56.-57. punktu un 2021. gada 28. oktobra sprieduma lietā C-319/19 "Komisia za protivodeystvie na koruptsiyata i za otnemane na nezakonno pridobitoto imushtestvo" 36.-37. un 41. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai Direktīva 2014/42 - tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums 2005/212 - var tikt attiecināta uz tādu tiesisko regulējumu, kāds ietverts Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā. 13.1. Atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam lēmumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un attiecīgi par tās konfiskāciju var pieņemt Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā noteiktajā kārtībā prokurors, pabeidzot kriminālprocesu, vai tiesa līdz ar galīgo nolēmumu krimināllietā, izskatot lietu pēc būtības (sal. sk. Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2021-18-01 26.1. punktu). Lietā Nr. 2021-44-01 apstrīdētā norma attiecas uz Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā noteikto kārtību, kādā manta ar tiesas nolēmumu tiek atzīta par noziedzīgi iegūtu. Proti, tiesas nolēmums tiek pieņemts atsevišķā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pirms tiesas galīgā nolēmuma krimināllietā. Likumdevēja mērķis, izdalot mantisko jautājumu vērtēšanu sevišķā procesā, bija nodrošināt kriminālprocesā radušos mantisko jautājumu savlaicīgu un uz procesa ekonomijas interesēm vērstu atrisināšanu. Process par noziedzīgi iegūtu mantu ir atsevišķs un nošķirts process, kura ietvaros tiesa vērtē tikai vienu lietā radušos jautājumu - mantisko jautājumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 20.1. un 20.2. punktu). Proti, procesam par noziedzīgi iegūtu mantu raksturīgs tas, ka šajā procesā netiek noskaidrota personas vaina, bet gan tiek lemts par mantas noziedzīgo izcelsmi vai saistību ar noziedzīgu nodarījumu. Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā paredzētais process par noziedzīgi iegūtu mantu atbilst Latvijas tiesību doktrīnā atzītajam šāda sevišķā procesa apzīmējumam "process par lietu" (process in rem) (sal. sk. Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2021-18-01 26.1. punktu). Arī Latvijas tiesu praksē norādīts, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir jāvērtē mantas izcelsme un tas, vai pastāv nosacījumi šīs mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu, nevis tas, vai persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu (sk., piemēram, Rīgas apgabaltiesas 2021. gada 21. maija lēmumu lietā Nr. 11816005518). Satversmes tiesa savā judikatūrā atzinusi, ka process par noziedzīgi iegūtu mantu var tikt uzsākts tikai tad, ja pastāv Kriminālprocesa likuma 626. pantā minētie nosacījumi, proti: 1) pierādījumu kopums dod pamatu uzskatīt, ka manta, kura izņemta vai kurai uzlikts arests, ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu; 2) objektīvu iemeslu dēļ krimināllietas nodošana tiesai tuvākajā laikā (saprātīgā laika periodā) nav iespējama vai tas var radīt būtiskus neattaisnotus izdevumus. Turklāt šajā procesā mantiskie jautājumi tiek izlemti galīgi. Ja pirmstiesas kriminālprocesā ir ietilpis process par noziedzīgi iegūtu mantu un tā ietvaros tiesa ir atzinusi mantu par noziedzīgi iegūtu, tad tiesa pamata kriminālprocesā vairs nelemj par rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu. Tas ir viens no veidiem, kādos galīgi tiek izlemts jautājums par noziedzīgi iegūtu mantu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 20.1. punktu). Līdz ar to atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam procesā par noziedzīgi iegūtu mantu netiek vērtēta personas vaina un šis process nav balstīts uz notiesājošu spriedumu. Likumdevējs ir paredzējis iespēju izdalīt no kriminālprocesa mantisko jautājumu vērtēšanu sevišķā procesā, kas pēc būtības nav atkarīgs no izmeklēšanā esošās krimināllietas par noziedzīgu nodarījumu un tās iznākuma. Tātad Direktīva 2014/42 - tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums 2005/212 - varētu tikt interpretēta tādējādi, ka tā neattiecas uz tādu tiesisko regulējumu, kāds ietverts Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā, jo attiecīgajā procesā mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu neattiecas uz viena vai vairāku noziedzīgu nodarījumu konstatāciju vai nenotiek uzreiz pēc šādas procedūras. Proti, manta ar tiesas lēmumu tiek atzīta par noziedzīgi iegūtu pirms noziedzīga nodarījuma konstatēšanas un personas atzīšanas par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. 13.2. Tomēr lietā Nr. 2021-44-01 jāņem vērā, ka, atšķirībā no Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 19. marta spriedumā lietā C-234/18 un 2021. gada 28. oktobra spriedumā lietā C-319/19 vērtētā Bulgārijas tiesiskā regulējuma, Latvijā mantas īpašās konfiskācijas procedūra netiek veikta civilprocesuālā kārtībā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot to, vai konfiskācija bez notiesājoša sprieduma atbilst sodam Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. panta izpratnē, atzina, ka sākotnēji jāņem vērā tas, vai konfiskācija tiek veikta pēc lēmuma, ar kuru persona atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tomēr šajā vērtējumā nozīme ir arī citiem faktoriem, piemēram, attiecīgās procedūras raksturam, mērķim un konfiskācijas smagumam, kā arī valsts tiesību aktos noteiktajai šīs procedūras būtībai un īstenošanas kārtībai (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2018. gada 28. jūnija sprieduma lietā "G.I.E.M. S.r.l. and Others v. Italy", pieteikums Nr. 1828/06, 211., 223.-225. un 233. punktu). Atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam procesā par noziedzīgi iegūtu mantu no izmeklēšanā esošās krimināllietas par noziedzīgu nodarījumu tiek izdalīti tie materiāli, kas pamato mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai mantas noziedzīgo izcelsmi (sk. Kriminālprocesa likuma 626. panta pirmo daļu un 627. panta otrās daļas 1. punktu). Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu lietas dalībniekiem ir tiesības iesniegt pierādījumus (sk., piemēram, Kriminālprocesa likuma 626. panta pirmo daļu un 627. panta otrās daļas 1. punktu), tomēr šajā atsevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu secinājumi par mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai mantas noziedzīgo izcelsmi ir citstarp pamatoti ar tiem krimināllietas materiāliem, kas savākti pamata kriminālprocesā par noziedzīga nodarījuma konstatēšanu un personas atzīšanu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Eiropas Savienības Tiesa 2020. gada 19. marta spriedumā lietā C-234/18 un 2021. gada 28. oktobra spriedumā lietā C-319/19 vērtēja Direktīvas 2014/42 piemērošanas jomu atbilstoši tās 4. panta 1. punktam. Tomēr Direktīvas 2014/42 4. panta 2. punktā noteikts, ka atsevišķos gadījumos šī direktīva ir piemērojama arī tad, kad ir ierosināta krimināllieta par noziedzīgu nodarījumu, bet kriminālprocesā nav pieņemts notiesājošs spriedums. Attiecībā uz minēto normu Eiropas Savienības Tiesas judikatūra nav izveidojusies. No minētās tiesību normas kopsakarā ar Direktīvas 2014/42 2. panta 4. punktu varētu secināt, ka Direktīva 2014/42 noteiktos apstākļos ir piemērojama arī tādai noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijas procedūrai, kura neattiecas uz viena vai vairāku noziedzīgu nodarījumu konstatāciju vai nenotiek uzreiz pēc šādas procedūras, proti, noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijai bez notiesājoša sprieduma. Turklāt Direktīvas 2014/42 4. panta 2. punkta teksts citstarp varētu liecināt arī par to, ka tajā norādītie iemesli, kuru dēļ konfiskācija nav iespējama, nav izsmeļoši. 13.3. Tādējādi lietā Nr. 2021-44-01, interpretējot Direktīvu 2014/42 un Pamatlēmumu 2005/212, varētu tikt izdarīti atšķirīgi secinājumi par to, vai Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā noteiktā īpašā konfiskācijas procedūra ietilpst Direktīvas 2014/42 preambulas 22. punktā norādītajā dalībvalstu kompetencē un līdz ar to minētie tiesību akti šādai procedūrai nav piemērojami. Kaut arī Eiropas Savienības Tiesa ir vairākkārt interpretējusi Direktīvas 2014/42 4. panta 1. punktu un Pamatlēmuma 2005/212 2. panta 1. punktu, tostarp saistībā ar valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēta noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācija bez notiesājoša sprieduma, līdz šim minēto tiesību aktu interpretācija nav sniegta attiecībā uz tādu valsts tiesību aktos paredzētu noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, kura netiek veikta civilprocesuālā kārtībā un tiek ierosināta, pamatojoties uz krimināllietā esošo pierādījumu kopuma pirms noziedzīga nodarījuma konstatēšanas un personas atzīšanas par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Kā izriet no šajā lēmumā iepriekš aplūkotās Eiropas Savienības Tiesas judikatūras, Direktīvas 2014/42 un Pamatlēmuma 2005/212 interpretācijas un piemērošanas pareizība, ņemot vērā to mērķi uzlabot īpašuma konfiskāciju krimināllietās Eiropas Savienības līmenī, izskatāmajā tiesiskajā un faktiskajā jautājumā nav tik acīmredzama, ka neatstātu vietu nekādām saprātīgām šaubām par minēto tiesību aktu piemērošanas jomu. 13.4. Ja uz tādu noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas tiesisko regulējumu, kāds noteikts Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā, attiecas Direktīva 2014/42 - tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums 2005/212 -, tad dalībvalstīm ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus ar mērķi nodrošināt personām, kuras skar šajā direktīvā noteiktie pasākumi, tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu, lai saglabātu šo personu tiesības (sk. Direktīvas 2014/42 8. panta 1. punktu). Direktīvas 2014/42 preambulas 38. punkts nosaka: "Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Hartā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kā tas interpretēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. Šī direktīva būtu jāīsteno saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem. [..]." Saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo daļu ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā. Hartas 47. pantā paredzētās pamattiesības ir apstiprinātas pašā Direktīvā 2014/42, tostarp tās 8. panta 6. punkta otrajā teikumā, kurā noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina personai, pret kuru tiek vērsta konfiskācija, efektīva iespēja pārsūdzēt tiesā konfiskācijas rīkojumu. Atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiesa, izskatot materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu, izlemj: 1) vai manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu; 2) vai ir zināms mantas īpašnieks vai likumīgais valdītājs; 3) vai kādai personai ir likumīgas tiesības uz mantu un 4) rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu. Ja tiesa atzīst, ka mantas saistība ar noziedzīgu nodarījumu nav pierādīta vai mantas izcelsme nav noziedzīga, tā pieņem lēmumu izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Savukārt tad, ja tiesa secina, ka mantas saistība ar noziedzīgu nodarījumu ir pierādīta vai mantas izcelsme, visticamāk, ir noziedzīga tikai daļā, tā attiecībā uz šo mantas daļu var pieņemt lēmumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un konfiscējamu, bet pārējā daļā procesu par noziedzīgi iegūtu mantu izbeigt. Tādējādi pirmās instances tiesa var lemt par procesa par noziedzīgi iegūtu mantu izbeigšanu, ja tā secina, ka iesniegtais pierādījumu kopums nav pietiekams, lai pierādītu mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai dotu tai pamatu uzskatīt, ka mantas izcelsme, visticamāk, ir noziedzīga. Turklāt tad, ja pirmās instances tiesa izbeidz procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, tā pirms attiecīgā lēmuma pieņemšanas izvērtē no pamata kriminālprocesa izdalītos materiālus procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kā arī papildus iesniegtos pierādījumus, ja tādi tiesā iesniegti. Pirmās instances tiesas pieņemto lēmumu var pārsūdzēt apgabaltiesā, sūdzību vai protestu iesniedzot rajona (pilsētas) tiesā. Izskatot sūdzību vai protestu, apgabaltiesa var: 1) atstāt negrozītu pirmās instances tiesas lēmumu; 2) atcelt pirmās instances tiesas lēmumu, ar kuru manta atzīta par noziedzīgi iegūtu un konfiscējamu, un izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, vai 3) atcelt pirmās instances tiesas lēmumu, ar kuru process par noziedzīgi iegūtu mantu izbeigts, un atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu un konfiscējamu. Apgabaltiesas pieņemtais lēmums nav pārsūdzams. Līdz ar to secināms, ka Latvijā procesu par noziedzīgi iegūtu mantu ir iespējams skatīt divās tiesu instancēs un nav paredzēta iespēja pārsūdzēt apgabaltiesas pieņemto lēmumu kasācijas instancē. Pat ja pirmās instances tiesa izbeigusi procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, secinot, ka mantas noziedzīgā izcelsme nav pierādīta, apgabaltiesai ir tiesības atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu un to konfiscēt. Lietā Nr. 2021-44-01 vienā no procesiem daļa mantas par noziedzīgi iegūtu un konfiscējamu atzīta jau ar pirmās instances tiesas lēmumu, bet atlikusī daļa mantas - ar apgabaltiesas lēmumu. Savukārt pārējos procesos ar pirmās instances tiesas lēmumu manta atzīta par tādu, kas nav noziedzīgi iegūta, un process par noziedzīgi iegūtu mantu izbeigts, tomēr manta par noziedzīgi iegūtu ir atzīta un konfiscēta tikai ar apgabaltiesas lēmumu, kas saskaņā ar apstrīdēto normu nav pārsūdzams. Direktīvas 2014/42 normas neparedz specifisku regulējumu attiecībā uz lietas Nr. 2021-44-01 pamatā esošajiem faktiskajiem apstākļiem, proti, uz gadījumiem, kad pirmās instances tiesa ir pieņēmusi lēmumu izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, bet procesa virzītājs vai prokurors šo lēmumu pārsūdzējis apgabaltiesā, kura savukārt pieņēmusi lēmumu atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu un to konfiscēt. Tādējādi lietā Nr. 2021-44-01 nepieciešams noskaidrot, kā interpretējams Direktīvas 2014/42 8. panta 6. punkta otrajā teikumā ietvertais jēdziens "konfiskācijas rīkojums". Atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam, ja attiecīgajā jautājumā nav Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz sīki procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Eiropas Savienības tiesībās (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 1976. gada 16. decembra sprieduma lietā 33/76 "Rewe" 5. punktu un 2010. gada 14. septembra sprieduma lietā C-550/07 P "Akzo nobel chemicals un Akcros chemicals/Komisija" 113. punktu). Izvērtējot, vai dalībvalsts nav pārkāpusi procesuālās autonomijas principu, Eiropas Savienības Tiesa pārbauda, vai ir ievērots līdzvērtības princips un efektivitātes princips (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 12. februāra sprieduma lietā C-567/13 "Baczó un Vizsnyiczai" 42. punktu). Savukārt, izvērtējot atbilstību efektivitātes principam, Eiropas Savienības Tiesa pārbauda to, vai valsts procesuālā norma nepadara neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Eiropas Savienības tiesību piemērošanu (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 27. februāra sprieduma lietā C-470/12 "Pohotovosť" 51. punktu). It īpaši nav pieļaujams tas, ka kļūtu neiespējama vai pārmērīgi apgrūtināta to lietas dalībnieka tiesību īstenošana, kuras izriet no Eiropas Savienības tiesībām (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 5. decembra sprieduma lietā C-413/12 "Asociación de consumidores independientes de Castilla y León" 39. punktu). No vienas puses, varētu atzīt, ka Direktīvas 2014/42 8. panta 6. punkta otrajā teikumā ir ietverta prasība nodrošināt personai, kuras manta tikusi konfiscēta, tiesības attiecīgo lēmumu pārsūdzēt vismaz vienā tiesu instancē neatkarīgi no tā, vai ticis pieņemts lēmums izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu vai lēmums atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu un to konfiscēt. Interpretējot Direktīvas 2014/42 8. panta 6. punkta otro teikumu šādā veidā, proti, atzīstot, ka arī pirmās instances tiesas lēmums, ar kuru izbeigts process par noziedzīgi iegūtu mantu, ir interpretējams kā "konfiskācijas rīkojums" Direktīvas 2014/42 izpratnē, varētu secināt, ka Pieteikumu iesniedzējiem ar apstrīdēto normu jau ir nodrošinātas tiesības pārsūdzēt tiesā konfiskācijas rīkojumu un tādējādi personai ir nodrošinātas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. No otras puses, Direktīvas 2014/42 8. panta 6. punkta otro teikumu ir iespējams interpretēt tādējādi, ka personai jābūt nodrošinātai iespējai pārsūdzēt tādu konfiskācijas rīkojumu, ar kuru notikusi īpašuma galīga atņemšana. Proti, Direktīvas 2014/42 2. panta 4. punktā "konfiskācija" ir definēta kā īpašuma galīga atņemšana. Arī citos Eiropas Savienības tiesību aktos mantas konfiskācijas jomā ietvertā vārda "konfiskācija" definīcija ir līdzīga tai, kas noteikta Direktīvas 2014/42 2. panta 4. punktā. Tā, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra regulas 2018/1805 par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpējo atzīšanu (Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis L 303, 28.11.2018., 1. lpp.) 2. panta 2. punkts paredz, ka "konfiskācijas rīkojums" ir galīgais sods vai tiesas noteikts pasākums saistībā ar krimināllietu par noziedzīgu nodarījumu, ar kuru paredz fiziskas vai juridiskas personas īpašuma galīgu atsavināšanu. Tāpat arī Pamatlēmuma 2005/212 1. panta ceturtajā ievilkumā noteikts, ka "konfiskācija" ir pēc tiesvedības par noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgiem nodarījumiem tiesas uzlikts sods vai pasākums, kas beidzas ar galīgu īpašuma atņemšanu. Tāpat jēdzienu "konfiskācija" ir interpretējusi arī Eiropas Savienības Tiesa (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 14. janvāra sprieduma lietā C-393/19 "Okrazhna Prokuratura" 47. un 48. punktu). Atbilstoši šādai Direktīvas 2014/42 8. panta 6. punkta otrā teikuma interpretācijai varētu secināt, ka "konfiskācijas rīkojums" ir tikai tāds tiesas lēmums, ar kuru ir notikusi īpašuma galīga atņemšana. Savukārt tiesas lēmums, ar kuru process par noziedzīgi iegūtu mantu izbeigts, kaut gan bijusi iespēja piemērot mantas konfiskāciju, nav uzskatāms par "konfiskācijas rīkojumu" Direktīvas 2014/42 8. panta 6. punkta otrā teikuma izpratnē. Attiecīgi lietā Nr. 2021-44-01 par "konfiskācijas rīkojumu" minētās Eiropas Savienības tiesību normas izpratnē būtu uzskatāms tikai apgabaltiesas lēmums, ar kuru Pieteikumu iesniedzēju manta atzīta par noziedzīgi iegūtu un konfiscēta un kurš saskaņā ar apstrīdēto normu nav pārsūdzams. Tādējādi, ņemot vērā lietā Nr. 2021-44-01 izvērtējamo situāciju, varētu tikt izdarīti atšķirīgi secinājumi par Direktīvas 2014/42 8. panta 6. punkta otrā teikuma interpretāciju. Eiropas Savienības Tiesa jau iepriekš ir skaidrojusi, kā Direktīvas 2014/42 2. panta 4. punkta izpratnē ir interpretējams jēdziens "konfiskācija", taču nav izteikusies par to, kā interpretējams Direktīvas 2014/42 8. panta 6. punkta otrajā teikumā ietvertais jēdziens "konfiskācijas rīkojums". Līdz ar to lietas Nr. 2021-44-01 izspriešanai ir nepieciešams noskaidrot Direktīvas 2014/42 8. panta 6. punkta otrajā teikumā ietvertā jēdziena "konfiskācijas rīkojums" saturu, proti, noskaidrot, vai par konfiskācijas rīkojumu ir jāuzskata tikai tāds lēmums, ar kuru manta atzīta par noziedzīgi iegūtu un konfiscējamu, vai par šādu rīkojumu ir atzīstams arī lēmums, ar kuru tiesa izbeigusi procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Tādējādi pastāv šaubas, vai tad, ja uz lietā Nr. 2021-44-01 apstrīdēto normu ir attiecināmi minētie Eiropas Savienības tiesību akti, ar Hartas 47. pantā ietvertajām personas tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un Direktīvas 2014/42 8. panta 6. punkta otrajā teikumā ietverto garantiju, kas paredz efektīvu iespēju pārsūdzēt tiesā konfiskācijas rīkojumu, ir saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums, kas mantisko jautājumu ātras un efektīvas atrisināšanas nolūkos ar mantu saistītajai personai nav paredzējis tiesības pārsūdzēt apgabaltiesas lēmumu, lai gan tas lietā ir pirmais lēmums, ar kuru manta atzīta par noziedzīgi iegūtu un konfiscējamu, un pirmās instances tiesa šajā lietā pieņēmusi lēmumu izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka lietā Nr. 2021-44-01 pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ pieņemams lēmums par jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai.