4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Tā kā process par noziedzīgi iegūtu mantu esot izņēmums no kārtības, kādā mantiskie jautājumi tiek risināti pamata kriminālprocesā, šādu procesu varot regulēt atšķirīgi noteikumi, kas vērsti uz ātru un efektīvu tā mērķa sasniegšanu. Apstrīdētajā normā ietvertais regulējums esot viens no līdzekļiem, ar kuriem tiekot panākta mantisko jautājumu ātra un efektīva atrisināšana. Proti, kriminālprocesuālais regulējums attiecībā uz procesu par noziedzīgi iegūtu mantu esot veidots tādējādi, ka jautājumu par to, vai manta ir noziedzīgi iegūta un konfiscējama, iespējams skatīt divās tiesu instancēs un katrā no tām ir patstāvīgi pārbaudāma mantas izcelsme, izvērtējot lietas pamatā esošos faktiskos apstākļus un juridiskos jautājumus. Turklāt ne no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta, ne Satversmes 92. panta pirmā teikuma neizrietot ne prasība ieviest kasācijas instanci Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā regulētiem un jau uzsāktiem procesiem par noziedzīgi iegūtu mantu, ne arī prasība nodrošināt iespēju pārsūdzēt apgabaltiesas lēmumu, ar kuru manta atzīta par noziedzīgi iegūtu un konfiscējamu, ja tā par tādu atzīta pēc personai labvēlīga pirmās instances tiesas lēmuma, proti, tāda lēmuma, ar kuru process par noziedzīgi iegūtu mantu izbeigts. Valstij esot rīcības brīvība noteikt pārsūdzības instances un kārtību atkarībā no lietu veida. Tādējādi tas, vai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir paredzēta kasācijas instance, kura izvērtē tikai jautājumus par materiālo un procesuālo normu piemērošanas pareizību, esot ne tik daudz tiesību jautājums, bet drīzāk gan lietderības jautājums, kas jāizlemj likumdevējam.