35. Article

Turpmākajā šā sprieduma daļā par Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajiem trim teikumiem izvērtējams tikai tas, vai ierobežojums studiju programmu īstenošanai svešvalodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, ir samērīgs. Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro, kurai no līdzsvarojamām interesēm būtu piešķirama prioritāte (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 27. maija sprieduma lietā Nr. 2020-49-01 29. punktu). Likumdevēja uzdevums, nosakot valodu, kādā īstenojamas studiju programmas privātajās augstskolās, bija līdzsvarot privāto augstākās izglītības iestāžu tiesības veikt komercdarbību un to tiesisko paļāvību ar nepieciešamību stiprināt valsts valodas lietojumu augstākajā izglītībā. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu un pārejas noteikumu 49. punktu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm tiesībām un interesēm. 35.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka nepastāv tādas sabiedrības intereses, kas pamatotu tik būtisku privāto augstskolu tiesību ierobežojumu, proti, vispārēju aizliegumu īstenot studiju programmas svešvalodās. Likumdevējs neesot panācis taisnīgu līdzsvaru, jo privātās augstskolas vairs nevarēšot īstenot studiju programmas svešvalodās un tām attiecīgās studiju programmas nākšoties slēgt. Savukārt Saeima norāda, ka vajadzība pēc mērķtiecīgas valsts valodas aizsardzības politikas nav zudusi vai zaudējusi savu aktualitāti un valsts valodas statusa un zināšanu saglabāšana un nostiprināšana ir jāveicina ar aktīvām darbībām. Turklāt privātās augstskolas esot tiesīgas turpināt veikt komercdarbību un tām neesot pilnībā aizliegts īstenot studiju programmas svešvalodās. Satversmes tiesai jāizvērtē, cik būtiski Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts ietekmējuši privāto augstskolu komercdarbību, tādējādi pārbaudot, vai ir panākts taisnīgs līdzsvars starp tiesībām veikt komercdarbību un nepieciešamību stiprināt valsts valodas lietojumu augstākajā izglītībā (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 17.2. un 24.3. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 8. oktobra sprieduma lietā "O’Sullivan McCarthy Mussel Development Ltd v. Ireland", pieteikums Nr. 44460/16, 116.–129. punktu). Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa privāto augstskolu tiesības īstenot studiju programmas svešvalodās ierobežo, nosakot konkrētus gadījumus, kādos tas ir pieļaujams. Tomēr Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa neatņem privātajai augstskolai tiesības darboties augstākās izglītības tirgū. Proti, Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa neatceļ augstskolas akreditāciju, un augstskola var turpināt savu darbību. Privātās augstskolas joprojām varēs īstenot studiju programmas svešvalodās, ja tas nepieciešams studiju programmas mērķu sasniegšanai, šādās izglītības programmu grupās: valodu un kultūras studijas, valodu programmas. No lietas materiāliem izriet, ka neviena privātā augstskola nav pārtraukusi savu darbību pēc Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta spēkā stāšanās. Tāpat neviena privātā augstskola nav īstenojusi pilnīgi visas studiju programmas tikai tādā valodā, kas neatbilst Augstskolu likuma 56. panta trešajā daļā noteiktajām prasībām. Proti, privātās augstskolas jau īstenoja studiju programmas valsts valodā vai tādā svešvalodā, kas atbilst Augstskolu likuma 56. panta trešajai daļai. Tāpat privātās augstskolas studiju programmas pārsvarā īstenoja vairākās valodās, piemēram, latviešu, angļu un krievu valodā. Tātad šīs studiju programmas nebija jāslēdz un bija iespējams tās arī turpmāk īstenot valodā, kas atbilst Augstskolu likuma 56. panta trešajai daļai. Pēc Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta spēkā stāšanās augstskolas vērsušās Akadēmiskās informācijas centrā, lai esošajām studiju programmu licencēm pievienotu vēl vienu studiju programmas īstenošanas valodu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 59. lp., Izglītības un zinātnes ministrijas viedokli 2020. gada 23. aprīļa tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu 3. sēj. 9. lp. un 2023. gada 3. janvāra tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu 7. sēj. 10., 16.–17. lp.). Vērtējot Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta ietekmi uz privāto augstskolu veikto komercdarbību, svarīgi ņemt vērā, ka privātās augstskolas, tāpat kā valsts augstskolas, ietilpst vienotā augstākās izglītības telpā, tostarp izsniedz valsts atzītus diplomus, un tādēļ nav pieļaujama to norobežošanās no valstiski svarīga uzdevuma – valsts valodas stiprināšanas – veikšanas (sk. Inas Druvietes viedokli lietas materiālu 2. sēj. 58. lp. un Kārļa Šadurska viedokli 2020. gada 23. aprīļa tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu 3. sēj. 83. lp.). Valsts valoda kā nemateriāla vērtība un daļa no valsts konstitucionālās identitātes var būt prioritāra salīdzinājumā ar indivīda tiesībām gūt ekonomisko labumu. Lai persona vēlētos un varētu piedalīties sabiedrības dzīvē, tai ir nepieciešamas atbilstošas valsts valodas zināšanas. Valsts valoda nodrošina valsts funkcionēšanu un personu iekļaušanos sabiedrības dzīvē (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punktu). Pie mazākumtautībām piederošo personu spēja brīvi komunicēt par jebkuru jautājumu valsts valodā ir neatsverama demokrātiskās valsts iekārtas saglabāšanas kontekstā un vienlīdz nozīmīga gan pašām pie mazākumtautībām piederošajām personām, gan arī sabiedrībai kopumā, jo, pateicoties šai spējai, visi sabiedrības locekļi varētu brīvi komunicēt savā starpā un arī komunicēt ar valsti (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 22.2. punktu). Tomēr Latvijā valsts valodas situāciju joprojām ietekmē padomju okupācijas laikā piekoptās piespiedu rusifikācijas sekas. Latviešu valodas pozīcijas vairākās sociolingvistiskās funkcijās pašlaik neatbilst valsts valodas statusam, un tas skaidrojams galvenokārt ar krievu valodas runātāju lingvistisko pašpietiekamību un tās plašo izplatību informatīvajā telpā (sal. sk. Inas Druvietes viedokli lietas materiālu 2. sēj. 60. lp.). Ņemot vērā šos apstākļus, Satversmes tiesa atzīst, ka likumdevējs ir nodrošinājis taisnīgu līdzsvaru starp tiesībām veikt komercdarbību, īstenojot licencētas un akreditētas studiju programmas svešvalodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, un nepieciešamību stiprināt valsts valodas lietojumu augstākajā izglītībā. 35.2. Satversmes tiesai jāpārliecinās arī par to, vai likumdevējs ir līdzsvarojis sabiedrības intereses un privāto augstskolu tiesisko paļāvību. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Augstskolu likuma pārejas noteikumu 49. punkts nenodrošināja saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu privātajām augstskolām, kas jau sniedza augstākās izglītības pakalpojumus. Proti, minētajā punktā noteiktais pārejas periods esot nesamērīgi īss, jo pārtraucot akreditētu programmu darbību un studējošo uzņemšanu tajās. Savukārt Saeima uzskata, ka ir nodrošinājusi saudzējošu vairākus gadus ilgu pārejas periodu, kurā augstskolām ir tiesības turpināt to studējošo apmācību svešvalodā, kuri jau bija uzņemti studiju programmās. Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības principu un nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot nekonsekventu valsts rīcību. Šis princips nozīmē, ka indivīds var paļauties uz to, ka valsts rīkojas tiesiski un konsekventi, savukārt valstij ir jāaizsargā tai dāvātā uzticēšanās. Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips neizslēdz to, ka indivīda reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas tiesiskā veidā. Proti, šis princips nedod pamatu ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies, bet gan pieļauj un noteiktos apstākļos pat pieprasa pastāvošā tiesiskā regulējuma grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 10.2. un 22.2.1. punktu). Tomēr, grozot tiesisko regulējumu, valstij jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt radusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 4. punktu). Augstskolu likuma pārejas noteikumu 49. punkts pēc būtības nosaka divu pakāpju pārejas periodu jaunā regulējuma pakāpeniskai piemērošanai. Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts tika pieņemti 2018. gada 21. jūnijā. No 2019. gada 1. janvāra, kad minētās normas stājās spēkā, privātās augstskolas vairs nedrīkstēja uzņemt jaunus studējošos studiju programmās, kas neatbilst Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas prasībām. Taču šādas programmas drīkstēja īstenot līdz 2022. gada 31. decembrim. Tādējādi privātās augstskolas vēl sešus mēnešus pēc Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta pieņemšanas drīkstēja uzņemt jaunus studējošos jaunajam regulējumam neatbilstošajās studiju programmās un vēl trīs gadus – turpināt tās īstenot jau uzņemtajiem studējošajiem. Ar 2021. gada 8. aprīļa grozījumiem Augstskolu likumā, kuri stājās spēkā 2021. gada 1. maijā, likumdevējs pagarināja pārejas periodu, kurā privātās augstskolas drīkst turpināt tādu studiju programmu īstenošanu, kuras neatbilst Augstskolu likuma 56. panta trešajā daļā ietvertajiem noteikumiem par studiju programmas īstenošanas valodu, par trim gadiem, tas ir, līdz 2025. gada 31. decembrim. Attiecīgā likumprojekta anotācijā norādīts: lai nodrošinātu, ka tie studējošie, kuri uzsākuši studijas, varētu samērīgā termiņā tās pabeigt un iegūt diplomu par augstāko izglītību, ir nepieciešams pagarināt studiju pabeigšanas termiņu (sk. likumprojekta "Grozījumi Augstskolu likumā" (Nr. 1019/Lp13) sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju)). Tas nozīmē, ka šobrīd privātās augstskolas ir tiesīgas īstenot esošās studiju programmas svešvalodās sešus gadus kopš Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas spēkā stāšanās brīža. Šāds pārejas periods sakrīt ar studiju virziena akreditācijas termiņu (sk. Ministru kabineta 2018. gada 11. decembra noteikumu Nr. 793 "Studiju virzienu atvēršanas un akreditācijas noteikumi" 29.1. apakšpunktu). Tādējādi likumdevējs ar 2021. gada 8. aprīļa grozījumiem ir nodrošinājis to, ka privātās augstskolas var pabeigt jau akreditēto studiju programmu īstenošanu un akreditēto studiju programmu darbība netiek pārtraukta. Arī Pieteikuma iesniedzējs piekrīt, ka pārejas periodam vajadzētu sakrist ar akreditācijas termiņu (sk. 2023. gada 3. janvāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 7. sēj. 61. lp.). Lai gan Augstskolu likuma pārejas noteikumu 49. punkts tā spēkā esošajā redakcijā izskatāmajā lietā nav apstrīdēts, Satversmes tiesa nevar vērtēt Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta satversmību atrauti no tiesiskās realitātes un tai jānodrošina efektīva Satversmē ietverto tiesību aizsardzība. Līdz ar to Satversmes tiesa nevar neņemt vērā likumdevēja izdarītos grozījumus, kas nodrošina saprātīgu pārejas periodu. Attiecībā uz liegumu uzņemt jaunus studējošos no 2019. gada 1. janvāra Satversmes tiesa vērš uzmanību uz interesēm, kuru nodrošināšanas labad likumdevējs grozīja tiesisko regulējumu. Likumdevēja mērķis bija attiecināt uz privātajām augstskolām tādus pašus noteikumus par studiju programmas īstenošanas valodu, kādi jau iepriekš tika piemēroti valsts augstskolām. Ja likumdevējs pieļautu, ka pēc Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta spēkā stāšanās turpinās jaunu studējošo uzņemšana tādās studiju programmās, kas neatbilst Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas prasībām, tad būtu jāpagarina arī termiņš, kurā augstskolas ir tiesīgas īstenot šādas programmas. Tas būtu nepieciešams, lai nodrošinātu to, ka attiecīgo studiju programmu īstenošana netiek pārtraukta, pirms studējošajiem bijusi iespēja tās pabeigt un saņemt valsts atzītu diplomu. Tādējādi nepārtraukti turpinātos jauno studējošo plūsma un līdz ar to arī nepieciešamība pagarināt pārejas periodu, kurā pieļaujama studiju programmas īstenošana. Tas savukārt novestu pie tā, ka likumdevējs nevarētu īstenot pāreju uz jauno studiju programmas īstenošanas valodas regulējumu. Savukārt tad, ja privātās augstskolas varētu turpināt studējošo uzņemšanu tik ilgi, kamēr attiecīgās studiju programmas vēl drīkst īstenot, lai gan būtu skaidrs, ka to īstenošana vairs netiks pieļauta un studējošie nepaspēs tās pabeigt, tiktu skartas studējošo tiesības. Turklāt, kā jau tika norādīts šā sprieduma 35.1. punktā, privātās augstskolas studiju programmas pārsvarā jau arī īstenoja vairākās valodās, piemēram, latviešu, angļu un krievu valodā, tātad studējošo uzņemšanu varēja turpināt esošajās studiju programmās valodā, kas atbilst Augstskolu likuma 56. panta trešajai daļai. Tādējādi Augstskolu likuma pārejas noteikumu 49. punkts nodrošināja tiesiskās paļāvības aizsardzības principam atbilstošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. 35.3. Ievērojot minēto, Satversmes tiesa secina, ka sabiedrības ieguvums no Augstskolu likuma 56. panta trešajā daļā un pārejas noteikumu 49. punktā ietvertā pamattiesību ierobežojuma ir lielāks nekā nelabvēlīgās sekas, kas privātajām augstskolām rodas tādēļ, ka ir ierobežotas to pamattiesības, proti, tiesības veikt komercdarbību. Tāpat likumdevējs ir līdzsvarojis sabiedrības intereses un privāto augstskolu tiesisko paļāvību. Līdz ar to Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts, ciktāl šīs normas attiecās uz studiju programmu īstenošanu privātajās augstskolās svešvalodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, atbilst Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajiem trim teikumiem.