4. Article

Pieaicinātā persona – Izglītības un zinātnes ministrija – uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Gan valsts dibinātajām augstskolām, gan arī privāto personu dibinātajām augstskolām izvirzītās prasības un kritēriji attiecībā uz studiju virzienu akreditāciju un studiju programmu īstenošanu esot vienādi. Līdz ar to neesot pamata noteikt atšķirīgu attieksmi attiecībā uz studiju programmu īstenošanas valodu. Turklāt arī pēc Augstskolu likuma pārejas noteikumos noteiktā termiņa ārvalstu un Latvijas studējošie varēšot iegūt izglītību Eiropas Savienības oficiālajās valodās apstrīdētajās normās paredzētajos gadījumos. Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas 1. punkts, ja tas tiek interpretēts kopsakarā ar šā likuma 45. pantu, ļaujot augstskolām tādās studiju programmās, kuru pamatauditorija ir ārvalstu studējošie, uzņemt arī Latvijas pastāvīgos iedzīvotājus. Neesot regulēts tas, kādai jābūt proporcijai starp ārvalstu un Latvijas valstspiederīgajiem studējošajiem šādās programmās. Neesot pamatots arī Pieteikuma iesniedzēja apgalvojums par augstskolu dibinātāju tiesisko paļāvību uz peļņas gūšanu. Neesot tiesiska pamata uzskatīt, ka reiz saņemta studiju virziena akreditācija automātiski tiks pagarināta uz nākamo termiņu. Tāpat tiesiskās paļāvības aizsardzības princips neradot tiesības paļauties uz to, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Likumdevējam esot pienākums sekot līdzi faktiskajai situācijai un, ja nepieciešams, pielāgot tai tiesisko regulējumu. Tieši tas arī esot darīts ar apstrīdētajām normām. Būtiski esot tas, ka šajā gadījumā likumdevējs noteicis tādu saudzējošu pārejas periodu, kas esot pietiekami ilgs un ļaujot studējošajiem jau uzsāktās studijas pabeigt. Turklāt šobrīd nevienai augstskolai neesot tādas aktīvas studiju programmas, kuras vienīgā īstenošanas valoda būtu krievu valoda. Lai nodrošinātu augstākās izglītības kvalitāti, valstij esot pienākums noteikt studiju programmu īstenošanas kritērijus. Līdz ar to valstij esot arī tiesisks pamats noteikt valsts valodas lietojumu gan valsts, gan privātajām augstākās izglītības iestādēm. Apstrīdētās normas neesot pretrunā ar Satversmes 105. pantu, jo augstākā izglītība neesot uzskatāma par parastu biznesa pakalpojumu un uz to esot attiecināms specifisks nozares regulējums. Valsts valoda un ekonomiskās intereses neesot liekamas uz vieniem svariem. Apstrīdētajās normās paredzētais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīmi mērķi – valsts valodas lietojuma stiprināšana un citu personu tiesību aizsardzība. Ņemot vērā būtisko nepieciešamību stiprināt valsts valodas lietojumu un to, ka arī valsts pārbaudījumi vidusskolā šobrīd notiek latviešu valodā, būtu jāatzīst, ka ar apstrīdētajām normām radītais tiesību ierobežojums ir samērīgs. Tiesas sēdē Izglītības un zinātnes ministrijas pilnvarotās pārstāves norādīja, ka privātās augstskolas pārejas periodā varēja jau esošajām studiju programmām pievienot vēl vienu īstenošanas valodu, kas atbilst apstrīdētajām normām, un tādējādi turpināt studiju programmas īstenošanu. Neviena privātā augstskola neesot pārtraukusi savu darbību pēc apstrīdēto normu pieņemšanas. Ārvalstu studējošo skaits pēdējos trijos gados esot gandrīz nemainīgs, un to ietekmējot ne vien studiju programmas īstenošanas valoda, bet arī citi apstākļi, tostarp Covid-19 pandēmija. Ministrijas pārstāves nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja norādītajam, ka apstrīdētās normas būtu pretrunā ar Boloņas procesu, jo tas neskarot tādus jautājumus kā studiju programmas īstenošanas valoda.