6. Article

Lai noteiktu, vai atšķirīgajai attieksmei, ko noteic apstrīdētā norma, ir objektīvs un saprātīgs pamats, jāpārbauda, vai tai ir leģitīms mērķis. Ja apstrīdētajā normā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa, nav nepieciešams izvērtēt tās atbilstību samērīguma principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16. punktu). Nosakot atšķirīgu attieksmi pret salīdzināmām grupām, pienākums uzrādīt un pamatot šādas atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi aktu, kurā šī attieksme noteikta (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16.1. punktu). Saeima uzskata, ka ar apstrīdēto normu tiek stiprināta parlamentārās demokrātijas sistēma, vienlaikus nodrošinot valsts līdzekļu sabalansētu izlietojumu visas sabiedrības labklājības interesēs. Tādējādi ar apstrīdēto normu noteiktās atšķirīgās attieksmes leģitīmie mērķi esot demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības labklājības aizsardzība (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 67. lp.). Arī likumprojekta anotācijā norādīts, ka apstrīdētā norma ir vērsta uz nacionāla līmeņa partiju finansiālo atbalstu un stabilu politisko partiju sistēmas nostiprināšanu (sk. likumprojekta "Grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā" (Nr. 1697/Lp9) sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju)). Savukārt Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa. 6.1. Kā jau tika norādīts šo atsevišķo domu 3.3. punktā, parlamentārā demokrātija plašākā nozīmē aptver ne vien nacionālā līmeņa, bet arī vietējo demokrātiju. Pašvaldības tiek dēvētas par demokrātijas šūpuli un vienlaikus arī par konkrētās valsts demokrātijas spoguli - jo vairāk attīstītas pašvaldības, jo lielāka demokrātija valstī (sk.: Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 107. lpp.). Demokrātiskās vērtības vislabāk var veicināt iedzīvotājam tuvāk esošās pašvaldību institūcijas (sk. Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa 1994. gada 2. jūnija rekomendāciju 001(1994) par vietējo un reģionālo pašvaldību aktuālajiem jautājumiem, pieejama: coe.int). Proti, pilsoņi savas tiesības piedalīties valsts lietu pārvaldīšanā vistiešāk var realizēt vietējā līmenī, jo pašvaldības atrodas vistuvāk iedzīvotājiem un līdz ar to viņiem ir lielākas iespējas ietekmēt lēmumus, kas attiecas uz ikdienas dzīvi noteiktā teritorijā (sk. Eiropas vietējo pašvaldību hartas preambulu; sk. arī: Stafecka L. Mēs demokrātijā. Rīga: Sabiedrība par atklātību - Delna, 2010, 30. lpp.). Pašvaldības iedzīvotāji ar savu dalību pašvaldības domes vēlēšanās nosaka to, kā tiks pārvaldīta viņu pilsētas vai novada dzīve (sk. Dr. Ph. Dauņa Auera viedokli 2022. gada 16. novembra tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu 5. sēj. 39. lp.). Sadarbība, kas veidojas starp iedzīvotājiem un vietējo pārvaldi, ir nozīmīgs posms pilsoniskās sabiedrības attīstības līmeņa celšanā, un būtiska loma tajā ir reģionāla līmeņa partijām. Reģionāla līmeņa partiju darbības mērķi ir saistīti ar sabiedrības interesi veicināt valsts attīstību vietējā līmenī, vairot attiecīgās pašvaldības iedzīvotāju labklājību un stiprināt viņu pilsonisko aktivitāti. Arī ar savu darbību vietējā līmenī politiskās partijas piedalās sabiedrības politiskās gribas veidošanas procesos un īsteno Politisko partiju likuma 1. pantā noteikto mērķi nostiprināt demokrātisku un pilsonisku sabiedrību. Tātad politisko partiju aktivitāte vietējā līmenī ir vienlīdz nozīmīga valsts demokrātiskās iekārtas stiprināšanā. Pretēji Sprieduma 15.2. punktā secinātajam, vietējo demokrātiju nevar skatīt atrauti no nacionālā līmeņa demokrātijas. Demokrātiskā tiesiskā valstī centrālajai varai bez vietējo pašvaldību līdzdalības nav iespējams pilnvērtīgi pārvaldīt valsts teritoriju. Pamatojoties arī uz pašvaldības principu, tiek īstenota valsts pārvaldes funkciju decentralizācija, nododot atsevišķu funkciju īstenošanu demokrātiski leģitimētām vietējām pašvaldībām (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-08-0306 16. punktu). Proti, pašvaldību institucionāla pastāvēšana ir daļa no Latvijas Republikas kā demokrātiskas tiesiskas valsts uzbūves principiem. Savukārt funkcionāli pašvaldība ir teritoriāla pašpārvalde, proti, tā pilda savas funkcijas noteiktā teritorijā (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2020-37-0106 21.1. punktu). Tādējādi arī pašvaldības veido Latvijas valsti un valsts kopējās intereses nav skatāmas atrauti no pašvaldības interesēm. Līdz ar to demokrātijas stiprināšana vietējā līmenī atbilst ne tikai attiecīgās pašvaldības, bet arī visas sabiedrības kopējām interesēm. Arī pati Satversmes tiesa iepriekš atzinusi, ka pašvaldību darbība ir vērsta arī uz visas sabiedrības kopējo interešu īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2020-37-0106 28. punktu). 6.2. Galvenais politiskās līdzdalības instruments demokrātiskā sabiedrībā ir vēlēšanas. Vietējā demokrātijā tās ir pašvaldības domes vēlēšanas. Latvijas tiesību sistēmā vienīgā iespēja kandidēt pašvaldības domes vēlēšanās ir politiskās partijas dibināšana un pašvaldības domes deputātu kandidātu saraksta iesniegšana (sk. Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 15. pantu). Pašvaldības domes vēlēšanās nevar piedalīties privātpersona vai vēlētāju apvienība. Vairākas pieaicinātās personas tiesas sēdē norādīja, ka salīdzinājumā ar citām valstīm šāda sistēma ir netipiska (sk. Mg. iur. Ivetas Kažokas un Dr. Ph. Dauņa Auera viedokli 2022. gada 16. novembra tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu 4. sēj. 123. lp. un 5. sēj. 26. lp.). Turklāt Mg. iur. Iveta Kažoka norādīja, ka politiskās partijas dibināšana un uzturēšana ir dārgs process (sk. 2022. gada 16. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 123. lp.). Tā kā politiskās partijas dibināšana ir izvirzīta kā obligāta prasība dalībai pašvaldības domes vēlēšanās, tad dalība gan šajās vēlēšanās, gan arī Saeimas vēlēšanās ir saistīta ir līdzvērtīgiem izdevumiem un riskiem. Politiskās partijas darbības nodrošināšana un uzturēšana ir saistīta ar dažādiem ikdienas izdevumiem, tostarp tādiem, kas nepieciešami biroja uzturēšanai, darbinieku algošanai, komunikācijai ar vēlētājiem. Tāpat finansējums nepieciešams arī priekšvēlēšanu kampaņai un aģitācijai, kā arī citiem ar politiskās partijas publiskās darbības nodrošināšanu saistītiem izdevumiem. Šādi izdevumi rodas visām politiskajām partijām, kuras piedalās demokrātiskajos procesos (sal. sk. Dr. Ph. Dauņa Auera viedokli 2022. gada 16. novembra tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu 5. sēj. 40. lp.). Tāpat nacionāla un reģionāla līmeņa partijas saskaras ar līdzvērtīgiem riskiem, kas saistīti ar to finansēšanu, kā jau tika norādīts šo atsevišķo domu 3.2. punktā. Eiropas Padomes komisija "Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas komisija) ir secinājusi, ka politisko partiju finansēšanas tiesiskais regulējums ir būtisks, lai garantētu politisko partiju neatkarību no nevēlamas privātā finansējuma devēju un valsts ietekmes, kā arī nodrošinātu politiskajām partijām vienlīdzīgas iespējas konkurēt un panāktu politisko partiju finansējuma caurskatāmību (sk. Eiropas Padomes komisijas "Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas komisija) 2020. gada 14. decembra Vadlīniju par politisko partiju tiesisko regulējumu, CDL-AD(2010)024, 204. punktu, pieejamas: venice.coe.int). Atklātam un caurskatāmam politisko partiju finansējumam ir izšķiroša nozīme cīņā pret korupciju, kā arī pilsoņu uzticības iegūšanā un saglabāšanā (sk.: International Institute for Democracy and Electoral Assistance. Funding of Political Parties and Election Campaigns. A Handbook on Political Finance. Strömsborg: International Institute for Democracy and Electoral Assistance, 2014, p. 2). Turklāt, kā norāda Dr. Ph. Daunis Auers, korupcijas riski vietējā līmenī var būt pat lielāki (sk. 2022. gada 16. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 39.-40. lp.). Šo risku novēršana, piešķirot politiskajām partijām valsts budžeta finansējumu, ir visas sabiedrības interesēs. Politisko partiju finansēšanas atklātums vietējā līmenī ir tikpat būtisks kā citos līmeņos (sk. Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa 2000. gada 25. maija rezolūciju 105(2000) par politisko partiju finansiālo atklātību un to demokrātisko darbību reģionālā līmenī, pieejama: coe.int). Proti, visas sabiedrības interesēs ir tas, ka gan Saeimā, gan pašvaldībās ir pārstāvētas tādas politiskās partijas, kurām ir atbilstoša kapacitāte, lai tiktu pieņemti kvalitatīvi, sabiedrības un valsts interesēm, kā arī ilgtspējas principam atbilstoši lēmumi. No demokrātijas attīstības un stiprināšanas viedokļa būtiski ir tas, lai arī pašvaldību domēs tiktu pieņemti tādi lēmumi, kas nav atkarīgi no privāta ziedojuma devēja interesēm. 6.3. Lai gan visas politiskās partijas, kas piedalās pašvaldību vēlēšanās, atrodas vienādā situācijā, apstrīdētā norma tām paredz dažādas iespējas. Politiskās partijas dibināšana ir obligāts priekšnoteikums dalībai pašvaldības domes vēlēšanās, tomēr partija, kura savu darbību vērš visupirms uz vienas pašvaldības iedzīvotājiem, tātad stiprina pilsonisko sabiedrību un demokrātiju vietējā līmenī, nesaņem valsts budžeta finansējumu un ir ierobežota konkurencē ar tādām politiskajām partijām, kuras valsts finansējumu saņem. Tas nozīmē, ka personām, kas vēlas kandidēt pašvaldības domes vēlēšanās, ir ne vien jāizpilda noteikumi attiecībā uz politiskās partijas dibināšanu un darbību, bet arī tie jāīsteno bez valsts budžeta finansējuma. Mēs piekrītam, ka likumdevējs var pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas stiprina nacionāla līmeņa partijas un esošā valsts budžeta ietvaros paredz atšķirīga apmēra finansējumu nacionāla un reģionāla līmeņa partijām, tostarp nodrošinot sabalansētu valsts budžeta līdzekļu izlietojumu sabiedrības labklājības interesēs. Tomēr šobrīd saskaņā ar apstrīdēto normu valsts budžeta finansējums tiek sadalīts tādējādi, ka reģionāla līmeņa partijām tā saņemšana ir pilnībā liegta. Tas nozīmē, ka attiecībā uz šīm partijām netiek novērsti no privāta finansējuma izrietošie riski - atkarība no finansējuma devēja, korupcijas riski, nevienlīdzīgi konkurences apstākļi ar tām politiskajām partijām, kuras saņem valsts budžeta finansējumu. Tādējādi apstrīdētā norma, iespējams, stiprina nacionāla līmeņa partijas, taču reģionāla līmeņa partijas, kas arī ir daļa no parlamentārās demokrātijas, tā vājina. Proti, apstrīdētā norma liek šķēršļus politiskajam plurālismam, ierobežo reģionāla līmeņa partiju darbību un mazina vietējo iedzīvotāju iesaisti vietējās demokrātijas īstenošanā. Tādēļ uzskatām, ka apstrīdētajā normā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Satversmes tiesas tiesneši A. Kučs A. Rodiņa Rīgā 2022. gada 23. decembrī