2. Article

Piekrītu, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam. Proti, pievienojos Satversmes tiesas secinājumam, ka apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem. Tomēr nepiekrītu izvēlei apstrīdētās normas satversmības vērtēšanā izmantot pamattiesību ierobežojuma metodoloģiju. Uzskatu, ka šis izvērtējums bija veicams, izmantojot Satversmes tiesas judikatūrā nostiprināto absolūtā aizlieguma metodoloģiju. Jau 2021. gada 28. jūnija atsevišķajās domās par spriedumu lietā Nr. 2020-50-01 "Par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4. panta 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 101. un 106. pantam" (turpmāk - lieta Nr. 2020-50-01) paudu savus argumentus par šīs metodoloģijas nozīmību un attiecināmību lietās, kurās apstrīdētā norma paredz absolūtu aizliegumu. Proti, es norādīju, ka absolūtā aizlieguma metodoloģijas piemērošanas gadījumā no likumdevēja tiek prasīta šāda rakstura aizlieguma rūpīga izvērtēšana, bet tas nekādā veidā neierobežo likumdevēja rīcības brīvību lemt par regulējumu attiecībā uz personām, kuras atrodas valsts dienestā. Minētajās atsevišķajās domās paustie apsvērumi un argumenti ir attiecināmi arī uz Spriedumu.