3. Article

Satversmes tiesas judikatūrā ierobežojums, kas neparedz izņēmumus vai nav pietiekami elastīgs, lai ņemtu vērā katras situācijas individuālos apstākļus, tiek apzīmēts ar jēdzienu "absolūts aizliegums". Šāda rakstura pamattiesību ierobežojuma satversmības izvērtēšanai tiek pielietota absolūtā aizlieguma metodoloģija (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra spriedumu lietā Nr. 2017-07-01 un 2019. gada 5. decembra spriedumu lietā Nr. 2019-01-01). Tās pamatā ir pamattiesību ierobežojuma satversmības izvērtēšanas metodoloģija, taču, vadoties pēc samērīguma elementa nepieciešamības kritērija (vai nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk), tiesa galvenokārt vērtē likumdevēja rīcību absolūtā aizlieguma noteikšanas procesā un šāda aizlieguma nepieciešamības pamatojumu, nevis pēc būtības apsver saudzējošāku līdzekļu esību (sk.: Kučs A., Šņepste I. Absolūti cilvēktiesību ierobežojumi Satversmes tiesas judikatūrā. Jurista Vārds, 2021. gada 7. decembris, Nr. 49 (1211), 53. lp.). Lai konstatētu, vai tiesību normā ietvertais aizliegums ir absolūts, jāvērtē, pirmkārt, vai tas attiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām personām, proti, vai tas neparedz individuālu katra konkrētā gadījuma izvērtējumu, tādējādi nepieļaujot izņēmumus, un, otrkārt, vai tas ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 19.2. punktu). Izskatāmajā gadījumā apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums būt par tiesneša amata kandidātu attiecas uz ikvienu personu, kura saukta pie kriminālatbildības, bet krimināllieta pret kurām izbeigta uz nereabilitējoša pamata. Tas nepieļauj izņēmumus. Turklāt šāds aizliegums ir noteikts uz mūžu. Tādējādi, ņemot vērā iepriekš norādīto Satversmes tiesas judikatūru, tiesai būtu bijis jāsecina, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir absolūts. Uz šādu minētā aizlieguma raksturu norādīja arī Pieteikuma iesniedzējs (sk. lietas materiālu 1. sēj. 13. lp.). Tāpat uz to norādījušas vairākas lietā pieaicinātās personas. Piemēram, tiesībsargs, šajā ziņā piekrītot Pieteikuma iesniedzējam, norādījis, ka apstrīdētajā normā ir ietverts tā saucamais absolūtais aizliegums (sk. lietas materiālu 1. sēj. 77. lp.). Arī Latvijas Administratīvo tiesnešu biedrība paudusi viedokli, ka apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir absolūts raksturs (sk. lietas materiālu 5. sēj. 116. lp.). Tāpat Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras lektore Mg. iur. Evija Vīnkalna viedoklī Satversmes tiesai uzsvērusi, ka apstrīdētā norma satur absolūtu aizliegumu būt par tiesneša amata kandidātu personām, pret kurām kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata (sk. lietas materiālu 5. sēj. 18. lp.). Spriedumā ierobežojuma absolūtais raksturs nav ticis analizēts. Taču uz to, ka šāda ierobežojuma ietekme uz personas pamattiesībām ir īpaši tālejoša, ir norādījusi gan pati Satversmes tiesa, gan vairākos spriedumos arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 22. aprīļa spriedumu lietā "Animal Defenders International v. The United Kingdom", pieteikums Nr. 48876/08).