4. Article

Kā būtiskāko Sprieduma trūkumu vēlos norādīt to, ka Spriedums rada pamatu tiesiskajai nenoteiktībai attiecībā uz absolūtā aizlieguma lietās piemērojamo metodoloģiju. Spriedumā nav sniegta atbilde uz jautājumu, kāpēc izskatāmajā gadījumā nebūtu piemērojama absolūtā aizlieguma metodoloģija. Uzskatu, ka šādai analīzei vajadzēja būt ietvertai līdzīgi kā spriedumā lietā Nr. 2020-50-01. Tajā Satversmes tiesa norādīja, ka, ņemot vērā valsts dienesta īpašo lomu un statusu, kā arī likumdevēja plašo rīcības brīvību šajā jomā, uz šo īpašo prasību tiesiskuma izvērtējumu nav attiecināma absolūtā aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģija (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2020-50-01 13. punktu). Savās atsevišķajās domās lietā Nr. 2020-50-01 jau norādīju, ka Satversmes tiesas secinājumi par absolūtā aizlieguma metodoloģijas nepiemērošanu tulkojami šauri un attiecināmi tikai uz konkrētajā lietā vērtēto situāciju un normatīvo regulējumu. No Spriedumā ietvertajiem tiesas secinājumiem nav saprotams, cik plaši Satversmes tiesa piemēros šīs metodoloģijas izmantošanas izņēmumus. Proti, vai šī metodoloģija nav piemērojama tikai konkrētu valsts dienesta amatpersonu gadījumos vai visos gadījumos, kad ir ierobežotas tādas personas pamattiesības, kura atrodas valsts dienestā, vai arī Satversmes tiesa vispār atsakās no šīs metodoloģijas un tā nav piemērojama nevienā gadījumā, kad personas pamattiesību ierobežojums pēc sava rakstura faktiski ir absolūts aizliegums.