10. Article

Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt, vai apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz atbrīvot no tiesas izdevumiem privāto tiesību juridiskās personas, atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. 10.1. Apstrīdētā norma noteic, ka tiesa vai tiesnesis, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, pilnīgi vai daļēji atbrīvo to no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, kā arī atliek valsts ienākumos piespriesto tiesas izdevumu samaksu vai sadala to termiņos. Tādējādi apstrīdētā norma attiecas uz tiesas izdevumiem, kas saskaņā ar Civilprocesa likuma 33. panta otro daļu aptver gan valsts nodevu, gan ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus - summas, kas jāizmaksā lieciniekiem un ekspertiem; izdevumus, kas saistīti ar liecinieku nopratināšanu vai apskates izdarīšanu uz vietas; izdevumus, kas saistīti ar atbildētāja vai liecinieka meklēšanu; ar tiesas sprieduma izpildi saistītos izdevumus; ar tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu atvasinājumu izgatavošanu, piegādāšanu, izsniegšanu, tulkošanu un rakstveida pierādījumu atgriešanu saistītos izdevumus; ar sludinājuma teksta sagatavošanu un izsniegšanu saistītos izdevumus; ar prasības nodrošināšanu vai pagaidu aizsardzību saistītos izdevumus. Turklāt apstrīdētā norma attiecas uz dažādiem civilprocesa posmiem. Piemēram, saskaņā ar Civilprocesa likuma 34. panta pirmo un ceturto daļu valsts nodeva maksājama par katru prasības pieteikumu - sākotnējo prasību vai pretprasību -, trešās personas pieteikumu ar patstāvīgu prasījumu par strīda priekšmetu, kas iesniegts jau iesāktā procesā, pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtības lietās, apelācijas sūdzību, kā arī citiem šajā pantā paredzētajiem pieteikumiem, kurus iesniedz tiesā. Izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, Satversmes tiesai, no vienas puses, jāņem vērā Satversmes tiesas likuma prasības un situācija jāizvērtē tiktāl, ciktāl tas nepieciešams konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai, bet, no otras puses, jāievēro tiesiskās vienlīdzības princips un jāvērtē visu to personu situācija, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar konstitucionālās sūdzības iesniedzēju. Ja konstitucionālajā sūdzībā apstrīdētā tiesību norma attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju kopumu, Satversmes tiesa precizē, ciktāl tā izvērtēs apstrīdēto normu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 13. punktu). Tas saistāms ar to, ka tiesiskas valsts princips prasa, lai Satversmes tiesa atbilstoši tās kompetencei nodrošinātu tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk tiktu novērsts Satversmei vai citām augstāka juridiska spēka tiesību normām neatbilstošs tiesiskais regulējums (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 12.2. punktu). Tādējādi izskatāmajā lietā nepieciešams precizēt, kādā apjomā izvērtējama apstrīdētās normas satversmība. 10.2. Gan no apstrīdētās normas teksta, gan no šīs normas piemērošanas prakses izriet, ka tajā ir paredzēta iespēja no tiesas izdevumu samaksas pilnībā vai daļēji atbrīvot vienīgi fizisko personu, ja tiek konstatēti tādi apstākļi, kas apliecina, ka šī persona sava mantiskā stāvokļa dēļ nav spējīga samaksāt tiesas izdevumus. Tas pats attiecas arī uz apstrīdētajā normā ietverto tiesneša lēmumu atlikt valsts ienākumos piespriesto tiesas izdevumu samaksu vai sadalīt to termiņos. Savukārt privāto tiesību juridiskā persona nav šajā normā minētais subjekts. Proti, privāto tiesību juridiskā persona nav tiesīga lūgt to atbrīvot no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, kā arī atlikt valsts ienākumos piespriesto tiesas izdevumu samaksu vai sadalīt to termiņos (sk. Rīgas apgabaltiesas 2020. gada pētījuma "Personu atbrīvošana no tiesas izdevumu un drošības naudas samaksas valsts ienākumos civillietās" 20. un 21. lp.). Tādējādi likumdevējs ir paredzējis, ka vienīgi fiziskā persona, ja tiek konstatēti tādi apstākļi, kas apliecina, ka šī persona sava mantiskā stāvokļa dēļ nav spējīga samaksāt tiesas izdevumus, ar tiesas lēmumu var tikt pilnīgi vai daļēji atbrīvota no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, kā arī tai piespriesto tiesas izdevumu samaksa valsts ienākumos var tikt atlikta vai sadalīta termiņos. Nedz apstrīdētā norma, nedz citas Civilprocesa likuma normas neparedz privāto tiesību juridiskajai personai tiesības lūgt, lai tiesa, ievērojot citstarp šīs personas mantisko stāvokli, pilnībā vai daļēji to atbrīvo no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos vai arī atliek valsts ienākumos piespriesto tiesas izdevumu samaksu vai sadala to termiņos. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka gadījumā, ja lieta ir ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, būtiska nozīme ir piešķirama tieši lietas faktiskajiem apstākļiem, kuros apstrīdētā norma ir aizskārusi pieteikuma iesniedzēja pamattiesības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011‑01‑01 12. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam - privāto tiesību juridiskajai personai - piemērota situācijā, kad tas lūdzis tiesu to daļēji atbrīvot no valsts nodevas samaksas par prasības pieteikuma iesniegšanu. Pirmās instances tiesa minēto lūgumu noraidījusi, secinot, ka Pieteikuma iesniedzējs ir privāto tiesību juridiskā persona un apstrīdētā norma neparedz privāto tiesību juridiskās personas atbrīvošanu no valsts nodevas samaksas par prasības pieteikuma iesniegšanu. Tādēļ tiesa atzina, ka Pieteikuma iesniedzējam par attiecīgās prasības celšanu tiesā ir jāmaksā valsts nodeva atbilstoši Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 1. punkta "f" apakšpunktam (sk. lietas materiālu 1. sēj. 152. - 154. lp.). Tādējādi, ņemot vērā pieteikumā minētos argumentus un citus lietas materiālus, secināms, ka lietas pamatjautājums ir par to, vai Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilst tāda tiesību norma, kas privāto tiesību juridiskajai personai neparedz tiesības lūgt, lai tiesa lemj par tās pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Precizējot, kādā apjomā izvērtējama apstrīdētās normas satversmība, jāņem vērā arī tas, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 34. pantu dažādām civillietu kategorijām ir noteikti atšķirīgi valsts nodevu aprēķināšanas mehānismi un apmēri. Tomēr neatkarīgi no šīm atšķirībām, kas var ietekmēt personas spēju samaksāt valsts nodevu, tiesisko seku ziņā apstrīdētā norma uz prasības pieteikumu iesniedzējiem ir attiecināma vienādi. Proti, apstrīdētā norma arī citos gadījumos neparedz privāto tiesību juridiskajai personai tiesības lūgt, lai tiesa lemj par tās pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Izvērtējot apstrīdētās normas satversmību neatkarīgi no valsts nodevas apmēra un piemērotā tā aprēķināšanas mehānisma, tiek nodrošināta lietas vispusīga un objektīva izskatīšana, kā arī procesuālā ekonomija un tādas tiesību sistēmas pastāvēšana, kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiek novērsts regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiska spēka tiesību normām (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 12.2. punktu). Turklāt Saeima savā atbildes rakstā nav vērtējusi apstrīdētās normas satversmību atkarībā no piemērotā valsts nodevas aprēķināšanas mehānisma (sk. lietas materiālu 2. sēj. 10. - 17. lp.). Arī pieaicinātās personas nav norādījušas, ka atkarībā no pieprasītās valsts nodevas apmēra un tā aprēķināšanas mehānisma varētu tikt izdarīti atšķirīgi secinājumi par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Līdz ar to Satversmes tiesa apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam izvērtēs tiktāl, ciktāl tā neparedz privāto tiesību juridiskajai personai tiesības lūgt tiesu lemt par tās atbrīvošanu no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu.